2081

18.

Penelopes pirksti un pleci nevaldāmi dreb, bet tas nav aukstuma dēļ. Niecīgais auduma gabals, kas klāj viņas trauslo augumu, piesūcies sviedru smaku. Viņās ķermenis deg. Karstums sitas vaigos un krūtīs. Dedzina no iekšpuses un rauj uz pusēm prātu. Drebošu augumu padara bailes un izmisums.

''Vēl vienreiz, lēnām un mierīgi, ko viņi teica,'' Trojs satver meitenes drebošās plaukstas, cieši un mierinoši turot, viņš novieto tās uz saviem ceļiem, ''Pie velna Pērt, vari nostāties mierā. Tu satrauc Penelopi.''

Kaut Pērta šķiet pilns enerģijas, kas laužas brīvībā un neļauj nostāvēt mierā, puisis momentā sastings. Velme atrast Sašu ir pārāk liela, lai viņš kā muļķis ļautu valdīt saviem uzvilktajiem nerviem.

Meitenes balss dreb. Viņa cīnās ar asarām, kas grauž plakstiņu un kamolu, kas skrāpējas rīklē: ''Vakar es dzirdēju tēvu. Viņš runāja ar savu padoto. Viņi esot atraduši skuķi, kuru meklējot Verens. Viņa esot savākusi viņa naudu. Meitenes apraksts atbilst Sašai, tādēļ tēvs tagad grib apsteigt Verenu un pievākt visu sev. Ja Saša atteiksies runāt, viņi viņu nogalinās, ja runās, draud tieši tāds pats liktenis. Tēvs nav gatavs dalīties ar Sašu... Es centos ar viņu runāt, centos pārliecināt, ka viņa nav vainīgā, bet viņš bija nesalaužami pārliecināts par savu taisnību. Ja tētis, ko ieņem galvā, neviens to nespēj apstrīdēt. Pat es.''

Penelope apklust. Tēvs, kurš vienmēr viņu ir uzklausījis, atsakās ieklausīties savā meitā, tad, kad viņa visvairāk to lūdz. Nodevība no tēva puses sāpīgi dzeļ.

''Kur tieši viņi tur Sašu?" Trojs mierinoši uzliek uz meitenes pleca savu smago plaukstu. Liela asara noslīd gar Penelopes sakarsušo vaigu. Iestājas stindzinošs klusums. Tas valda pāris mokpilnas sekundes.

''Vecajā cietumā,'' Penelope nopūšas, ''Man liekas tēvs drīz sapratīs, ka esmu pazudusi.''

''Viņš mūs te neatradīs,'' Pērts lepni izgrūž. Viņi jau gadiem te ir apmetušies, bet neviena nevēlama persona pār mājas slieksni nav spērusi savu kāju. Viņi ir pārāk labi paslēpušies.

...

Locītavas ir noberztas jēlas. Sāpes ir neciešamas, bet viņa turpina lauzties brīvībā. Brīvības alkas ir lielākas par sāpēm. Saša turpina knosīties, rīvēt rokas pret krēslu, izkustināt savas kājas. Pagrūst krēslu vai vismaz panākt tā sakustēšanos. Tas prasa pārāk daudz piepūles, bet Saša nemēdz padoties.

Saša izdara kārtējo grūdienu. Tas prasa pārāk daudz spēka. Krēsls sakustas. Kustība ir niecīga un gandrīz nemanāma, bet Sašā tas vieš cerību. Tas liek centieniem izlauzties kļūt vel aktīvākiem.

Kaut kas nokrakšķ. Sašā viešas pārliecība, ka skaņa nāk no krēsla, pie kura viņa ir cieši piesieta.

Saša sakož zobus. Viņa mēģina krakšķi atkārtot. Varbūt krēsls salūzīs, ja pacentīsies, vel mazliet.

Tas nav gaidītais efekts, bet krēsls sasveras uz aizmuguri. Saša jūt, ka tas zaudē līdzsvaru. Kritiens ir neizbēgams. Viņa nespēj apdomāties, kad sajūt zemi tuvojamies.

Atskan skaļš blīkšķis. Pār meitenes lūpām pāršaujas sāpju pilns vaids.

Sāp pat ļoti, bet pirms viņa ļaujas domām par sāpēm, nāk apskaidrība, viņa ir panākusi vismaz... Saša ir panākusi daudz vairāk nekā plānots sākotnēji.

Saša saprot, ka pēdas ir brīvas. Virves ir kļuvušas tik vaļīgas, ka pašas noslīd lejup un piezemējas uz grīdas, ļaujot tās aizpērt tālu prom. Vel tik jāizdomā, kā panākt brīvību arī rokām.

Viņa piespiež sev piecelties. Krēsls ir daudz smagāks nekā sākumā ir licies. Itkā tas būtu gatavots no betona, ne parasta koka. Kustības ir grūtas. Tās prasa pārāk daudz piepūles, tādēļ Saša atkal attopas sēžam zemē un raugoties tumsā, vietā, kur atrodas viņas pēdas.

''Domā,'' viņa izgrūž. Izmisums kāp augumā. Viņa nespēj noturēt asaras, kas izlaužas brīvībā. Pēdējā laikā viņa raud pārāk daudz.

...

''Kad atgūsti, nelaid vairs vaļā,'' Penelope uzspiež slapju buču uz Pērta vaiga. Viņš apstulbis to paberzē.

Meitene nedaudz vilcinoties uzlūko tumšo ielu. Viņa norij siekalas. Trojs ir stingri pateicis, ka meitenei jāatgriežas mājās, lai neradītu liekas aizdomas. Tas ir labākais veids kā Penelope var palīdzēt.

''Viss būs labi, lai kāds nelieties ir tavs tēvs, tev pāri viņš nedarīs,'' Pērts parausta plecus. Viņam ir skaidri redzams, ka tas cilvēks savus bērnus mīl. Kurš tēvs gan nemīl? Varbūt vienīgi viņa paša.

''Es nebaidos no viņa. Es uztraucos par jums,'' Penelope pārlaiž skatienu tumšajai ielai. Viņa vairs nedreb, bet rokas un balss vēl aizvien notrīc.

''Es esmu neuzveicams, jau aizmirsi?'' Pērts samāksloti iesmejas. Ir zudis tas zēns, kas nespēj nesmaidīt. Smaids ir pazudis tik pat pēkšņi kā Saša.

''Kad tu skaties uz to meteni, man šķiet tu zaudē piesardzību. Nē, tu zaudē savu prātu...'' Penelope novērš savu skatienu.

''Tā nav...'' Pērts indīgi izgrūž.

Penelope izliekas to nedzirdam: ''Un... Un pasaki Trojam, ka beidzot jāatklāj noslēpumi. Viņi ir pārāk līdzīgi, lai to nesaprastu.''

Meitene vairs neraustās bailēs. Tumsa pēkšņi šķiet sargājoša. Pirms Pērts spēj uzzināt, ko vairāk par maldīgi izteiktiem vārdiem meitene metas skriet. Šis darbība tik ļoti atgādina Sašu.

Saša vienmēr skrien. Viņai patīk to darīt. Tajos brīžos, kad matos pinas vējš un kājas kustas ātrāk par prātu meitene izskatās laimīga. Patiesi laimīga. Nekas viņu nespēj apstādināt.