Zombiju puisis

Atkal Viņš

Ir pagājušas stundas no ierastās dienas, kura mazliet izmainījās nomocot manu prātu visu nakti. Izslēju abas kājas ārā no gultas, uzslienoties sēdus, turoties ar rokām pie gultas malas viegli šūpojot savas kājas.
Nopūtos. Piecēlos kājās slinki ejot uz vannasistabu.

Pēc 15 ilgām min.

Iznācu no vannasistabas slaukot savus īsi melni zilos matus dvielī, otram dvielim esot ap mani dziļi piekļāvušam manam ķermenim. Apģērbos ierasti melnā džemperī, kas man ir tik mīļš un mīksts. Melnus saplēstus jinsus ar melnām kedām. Sakrāmēju savu somiņu un devos uz savu poršē. Kuru iegādājos no viena bosa sacensībās ar viņu dēlu.
Paņēmu rokas atslēgas. Aizslēdzu dzīvoklīti un devos uz garāžu.
Atslēdzu garāžu redzot savu skaisto mīlulīti.

Atslēdzu mašīnu iesēžoties uzreiz šofera vietā, aiztaisīju ciet mašīnas durvis. Nolieku aizmugurējos sēdekļos somiņu un iedarbināju dzinēju. Sadzirdot patīkamu mašīnas ņurdoņu. Izbraucu lēnām ārā no garāžas tām aiz manis aiztaisoties.
Mašīna viegli brauca pa celiņu uz manu necilo darbu. Bosam brīdinot mani par jauniem pienācējiem.
Iebraucu laukumā vārtiem plaši atveroties vaļā. Noparkoju mašīnu kāda tumšā nostūrī. Izkāpu no mašīnas ārā paķerot somiņu no aizmugurējā sēdekļa, izkāpu ārā no mašīnas aizslēdzot to. Devos uz bosa kabinetu lai uzzināt ko vajadzēs nožmiegt vai labāka gadījumā spīdzināt.
Iegāju greznajā mājā dodoties uz bosa kabinetu. Tikusi maigi pieklauvēju pie bosa kabineta durvīm. Izdzirdot aicinājumu nākt iegāju aiz sevis verot ciet durvis.
- Labdien.
Nostājos bosa galdam pretī viņam pašam neesot krēslā, bet skatoties dziļi pa logu laukā. Parasti tukšie ādas krēsli nu bija pilni ar trim cilvēkiem.
- Sveika Lūsij.
Boss pagriezās pret mani devot savu smaidu.
Nevērīgi pašķielēju uz jaunajiem pienācējiem.
- LŪSIJ!!
Viņš iekliedzās mani nobiedējot dodoties uz savu ierasto vietu pie galda.
- Atvainojiet.
Noteicu paliekot tai pašā stāvoklī kā pirms tam.
- Tātad Lūsij ņem šo un apmāci viņu.
Boss iedēva kādu napi. Pavēru to vaļā ātri pārskatot kas tur ir līdz biju pie bildes. Kura man likās tik ļoti redzēta, vismaz tā seja. Paskatījos atkal uz vārdu cerot ka kļūdos.

MUHAMEDS

Manas acis no pārsteiguma ieplētās drīz vien paliekot ierastajā pozīcijā.
- Muhamed iesim un es tev ieradīšu tavu istabiņu.
Noteicu neskatoties uz viņa pusi ejot uz durvju pusi.
- Tu pat nepārbaudīsi kā viņš izskatās?
Boss jautāja manāmi iesmejoties.
Pagriezos pret bosu un tad pret Muhamedu.
- Uz tādu kā viņš pat muša neskatītos. Ejam kamēr neesi pārbaudījis manu pacietību.
Noteicu ejot uz durvju pusi
- Vēlāk iegriezies man ar tevi būs svarīga saruna.
Boss noteica man un Muhamedam pazūdot aiz durvīm.
- Ko tu vispār šeit dari?
Jautāju asi pagriežoties pret Muhamedu. Liekot viņam iesmieties.
- Pat muša neskatītos... Tu pat mušai nelīdzinies...
Viņš smējās liekot man savilkt savas rokas dūres cenšoties viņam neibelzt.
- Zini sūda muša ir daudz glītāka nekā tu.
Viņš noteica pienākot pie manas auss.
- un vēl kas... Tarakāniem uz zemes nav ko darīt.
Viņš noteica nepaspējot atiet no manis līdz viņš jau tik pie zemes. Manai rokai atrodoties pie viņa apkakles un vienai kājai esot uz viņa virsū, spiežot viņa vēderu.
- Pirms runā atrodi savam dzimum cienīgu pretinieku.
Noteicu nokāpjot no viņa nost ejot uz viņa istabiņu.
- Fiksi celies augšā un nāc līdzi.
Teicu ejot cenšoties nepieiet pie viņa un padarīt gluži sarkanu.
Atvēru durvis netālu esot no manas bijušas istabiņas. Brīnos kā tā nav kādam vēl adota.
- Lūdzu melnais princi, šeit ir tava istabiņa.

- Es nu iešu prom.
Noteikusi grasījos jau iet prom, bet viņš saķēra stingri manu roku.
Drīz pēc tam aiztaisot ar blīkšķi durvis un pieliekot mani cieši pie durvīm. Viņa rokām iesprostojot mani.
- Lūsij, beidz izlikties...