Zombiju puisis

Tumsā Laternas

Pa ausu galiņiem varēja dzirdēt lietus dipoņu pa peļķēm un māju jumtu apmalēm. Tumsa apņema mani, taču soli liku klāt neapstājos, tumsa mani nebiedēja. Pieliku vēlvienu soli un vēlvienu, apstājos. Vēros scēnā sev pretī, kur stāvēja 2 vīrieši. Pieliekot soli tuvāk varēja redzēt ka tie ir mani draugi pa labi stāvēja Elias un pa kreisi no viņa Miks. Viņu sejas bija tumsā, pieliekot soli vēl tuvāk vien pamanīju ka aiz viņiem stāv divi vīrieši turot pie galvas ieroci.
  Viņu sejās redzēju smaidu, bet visvairāk piedošanas izteiksmi. Gribēju teikt, lai neuztraucas es viņus izglābšu taču lodes ielidoja viņu galvās. Viņu abi ķermeņi nokrita pie zemes, taču es neko nespēju izdarīt. Abi vīrieši kuri nošāva abus manus draugus nāca pie manis un tikai tagad sapratu, kas viņi abi bija. Kurš nogalināja Eliasu bija Ričards, taču tas kurš nogalināja Miku bija mans brālis.
Stāvēju šoka stāvoklī kādu brīdi, taču viņi abi smaidīja man pretī un nu jau pret mani pavēra savus ieročus, lai nošautu tagad mani.
Nezināju ko darīt, kā rīkoties, es vienkārši apjukusi stāvēju.
- Piedodiet...
Nočukstēju un lodes triecās manī. Asas sāpes, tumsa.

Asi elpojot piecēlos. Priekšā man pavērās Ričarda Muhameda istaba. Viņa istaba nebija mainījusies tās pašas tumšās krāsas un raibie gultas veļas toņi un aizskari kuri bija līdzīgi gultas veļas krāsai un rakstam.
Pie gultas bija novietots mazais naktgaldiņš un pie tā stāvēja pie manis pievienotā sistēma. Centos piecelties, taču sāpēs iekunstējos, kas lika atcerēties par brūcēm un stingrajām saitēm.
Kāds ienāca istabā iekšā, soļi bija smagi, ciemiņš bija stipri sasmaržojies, ka no viņa smaržām man palika slikti. Augumā garš, ar melniem matiem, dziļi zaļām acīm tāpat kā man, mugurā lielie armījnieku zābaki, kāds palielāks mētelis, zem tā melns krekls kurš bija mazliet iespīlēts un saplēsti džinsi. Svešinieka sejā bija smaids, kurš man likās tik redzēts.
- Sveika, Lūsij.
Balss bija zema tembra taču skaļa un kur dzirdēta.
- Kas tu esi?
Jautāju izvairoties no sasveicināšanās.
- Haha, Lūsij, Lūsij. Tiešām nezini, kas tev stāv priekšā? Tu jau mani paspēji aizmirst. Nožēlojami. Haha.
Viņš centās būt riebīgs, taču pienāca vēl tuvāk un skatījās uz mani ar riebumu.
- Māsiņ, tev vajag smadzenēs iebūvēt papildus smadzenes, lai tu sekotu līdzās visam un nebūtu tik naiva.
Viņš pienāca pie manis un paķēra aiz matiem stingri, raujot tos. Taču sejā joprojām bija tas riebums.
Brūces mazliet iespējās ka gribējās iekunstēties, taču to apslāpēju.
- Kas tu esi?! Ko tu dari šeit?!
Sāku jau dusmās vārīties taču neko nedarīju, man nebija spēka tam.
- Haha, pacieties māsiņ, kaut tu jau zini, kas es esmu. Atceries ka šoreiz tu nevarēsi no manis aizbēgt es tevi vērošu.
Viņš pieliecoties pie manas auss čukstēja.
- Atā māsiņ, nedari muļķības, savādāk tu mirsi.
Viņš atlaida manus matus un devās uz durvīm. Taču rokturi satverot apstājās.
- Tiksimies vēlāk.
Un viņš izgāja aiz sevis aizcērtot durvis ciet.

Pagāja vairākas minūtes līdz es nomierinājos no dīvainās tikšanās. Galvā visu laiku uzdevu jautājumus, kas viņš ir un kādēļ viņš mani sauc par māsu. Taču galvā neviena sakarīga atbilde nenāca prātā. Ričards arī nebija ienācis, telefons arī man nebija, lai uzzinātu, cik ilgi esmu šai gultā. Dušā arī gribēju ieiet taču liekas kustības man sagādāja lielas sāpes.
Domājot par šo to, es ieslīgu miegā.

Skrēju pa pļavu puķainā kleitiņā. Taurenīši lidoja, putniņi čivināja, vējš plivināja manu klietiņu un skaisto pļaviņu šūpoja. Likās ka biju viena, es tāda biju gandrīz visu laiku līdz nesatiku to jauko fermeru puisi. Visi domāja ka mana brāļa attiecības bija vislabākās, taču tā nebija, viņš mani atgrūda kā vien tas bija iespējams. Līdz satiku to jauko fermeru puiku es sāku priecāties un nu viņš tur gulēja zem koka uzlicis uz savas sejas virsū viņa brūno cepuri.
Pienākot tuvāk viņa ķermenis sāka izkropļoties un viņš miris pie koka gulēja.
Skrēju prom cik vien varēju, taču nekur tālu netiku. Tas sauca mani.
- Lūsij.
- Lūsij.
Tas bija arvien tuvāk un tuvāk un tā balss palika skaļāka.
- Lūsij.
- Lūsij.
Kāds aiztika mani, es centos tikt prom no tā. Taču tas bija veltīgi, mans ķermenis tika satverts un vilkts kur.
- Palīgā!
Taču atbalss atbalsojās vien.
-Lūsij?
- Lūsij?
- Lūsij?

Piecēlos atkal smagi elpojot taču šoreiz manī vērās un ar mani runāja pretī sēdošais Ričards Muhameds.
- Piedod Muhamed.
Sāku raudāt aizklājot savas acis ar rokām.
Ričards pienāca pie manis noņēma manas rokas nost no sejas un stipri iepļaukāja.
Saķēru savu vaigu raudot.
- Neizliecies.
Ričards auksti nomurmināja.
- Ko man izlikties?!
Raudot izbļāvu taču mana roka vairs neatradās pie mana vaiga, bet gan turēja stingri segu.
- Būsim godīgi, vai es tev esmu interesējis?
Viņa jautājums mani izsita no sliedēm un gar manu prātu paskrēja daži skaisti mirkļi.
- Vai tad tas nav redzams? Es par tevi rūpējos kamēr tu man šo nodarīji... Lūdzu atstāj mani vienu...
Nočukstēju ielienot zem segas pagriežoties ar mokām uz sāniem, gaidot ka viņš pazudīs no istabas.
- Lūsij, tu tik daudz nepamanīji...
Un viņš izgāja no istabas, atstājot mani vienu ar savām domām.