Zombiju puisis

Nāve?

Nezinu pa kuru laiku biju iemigusi, bet nu es piecēlos viena, kādā gultā. Pacēlu aukšā mazliet segu, lai redzētu vai neesmu ar kādu pārgulējusi. Ja nu kas. Manu drēbju vietā bija citas un vis stingri apsaitēts.
-  Ričards...
Saprotot kurš to ir paveicis man nezinot.
Segu novēlu no sevis, pavisam un lēnā sāpīgā gaitā devis ārā, tikai tagad apjautot ka man ir virsū vīrieša krekls un uzvilkti  šorti. Kāja smeldza arī kā ugunis un tālāk pat neļāva man tikt līdz neiepīkštēšos. Pieķeroties, kur vien varēju devos ārā no istabas.
Trepes bija murgs. Taču aiz sevis izdzirdēju soļus. Apgriezos bailēm pārņemot manu ķermeni. Priekšā stāvēja noraizējies Muhameds.
- Kapēc neguli?
Viņš nākot man tuvāk jautāja.
- Kāpēc es neesmu savās drēbēs?
Jautāju ar pretjautājumu, nevar jau teikt ka gribēju laisties prom, ne par ko negribot te palikt.
- Grūti bija tevi apsaitēt ja esi ar drēbēm.
Viņš pienāca bīstami tuvi, iesprostojot mani starp kāpņu margām.
- Turklāt tu zini, cik ļoti es dievinu tevi redzēt bez tām.
Muhameds pieliecoties man pie auss čukstēja. Liekot manam ķermenim viegli notrīsēt.
- Bez tām tu esi vēl iekārojamāka...
Viņš turpināja. Manas rokas viegli aizlīda uz viņa krūškurvja un viegli ar spēku Muhamedu pagrūdu nost no sevis.
- Var ja būt ka tāda mīļais esmu, bet tavas dienas sen ir aizgājušas.
Noteicu sākot līst lejā pa trepēm kā jau to sākumā darīju.
- Tev nav atļauts bizot pa māju.
Viņš vēsi sakrustojot rokas virs krūtīm man aiz muguras noteica.
- Man vienalga, es šeit nepalikšu.
Čāpoju lēnām lejā pa trepēm ciešot visas debess sāpes.
- Man likās ka tu jau piekriti, pirms manas lūpas skāra tavas.
Viņa vārdi lika man apstāties, bet griesties apkārt es negribēju.
- Man likās, kur es tādu mērkaķi kā tevi atradu? Mmm, pie miskastes? Ā ne pareizi es tādā jau dzīvoju!
Kaut es ātrāk aizlaisītos no šīs mājas.
Oh, pēdējais pakāpiens! Wops, un lējā!
Kaut kas sagriezās, wops krītīšu!
Kādas rokas mani paspēja saķērt. Kurš tad ir mans princis?
Paskatījos uz glābēju sev priekšā kurš mani noķēra.
Oh tas Muhameds...
- Izrādas ka mērkaķiene nespēj bez sava mērkaķa iztikt. Iesim labāk ēst un pēc tam sportot.
Muhameds īpaši zemā tonī nočukstēja, pēc tam uzliekot uz pieres buču.
- Un mīļā neskaties uz mani kā uz spoku.
- Tu esi spoks.
Nočukstēju viņam piespēlējot, stulbi pasmaidot uz viņa pusi, kas lika viņam viegli pasmieties.
- Muhamed, es negribu sportot, ne ēst!
Sāku čīkstēt kā mazs bērns viņa rokās.
- pirmkārt sauc mani par Ričardu, otrkārt tev ir jāēd, treškārt kurš teica ka tu sportosi?
Ieskatījos viņa acīs un paraustīju viegli plecus.
- vari laist mani vaļā.
Vēsi noteicu un lēnām čāpoju manu prāt uz parādes durvīm. Taču kāds saķēra mani un manas kājas vairs neskāra zemi, jo nu kāds mani nesa pretējā virzienā.
- Mīļā, ko es teicu?
Viņš stingri notieca nesot mani līgaviņā gan jau uz virtuvi.
- Tu man neko neteici, tev ir brālis?
Noteicu sarkastiski, izrādot riebumu pret cilvēku kuru mīlu un mūžam baidīšos.
- Nē, bet tev bija brālis, zini bija apburoši noskatīties kā viņš mirst un kā tu raudi.
- ES TEVI NOGALINĀŠU!!
Muhameds nolaida mani zemē un nopietni paskatoties uz mani, izvilka no zābaka nazi.
- Ņem un to tagad izdari, vēlāk man nebūs garastāvokļa ļaut sevi nogalināt, bet zini tavi draudziņi kuri ir pie maniem puišiem mirs, tāpat kā tu, asinis peļķē gulēsi.
Muhameds sniedza man nazi nopietni skatoties.
Paņēmu no Muhameda rokas nazi, viņa sirdspuksti palielinājās, es to zināju un jutu. Viņam bija bail, man bija bail.
- Kaut tu nogalināji manu brāli un grasies man vēl atņemt draugus, zini izdari to! Bet tavas nāves vietā nāks mana! Ej Ellē, Ričard Muhamed!
Nokliedzos un no visa spēka nometu nazi pie zemes.

Spēle uz dzīvību un nāvi tik vien sākās.