Zombiju puisis

Patiesība? Meli?

- Lūsij, beidz izlikties...
Viņš mierīgi notieca veroties uz mani ar to smīnu. Esot iesprostojis.
- Beidz pats izlikties, es nesmu tā kura izliekas, ja nu vienīgi tu.
Noteicu pagrūžot viņu nost no sevis pēc tam izejot no istabas.

Aish! Ko vēl neiedomājas? Pf. Mammulīts...

Devos uz bosa kabinetu atpakaļ kā viņš man lūdza. Maigi pieklauvēju pie bosa durvīm sadzirdot ka drīkstu iet iekšā. Iegāju bosa kabinetā izrādot pret viņu lielāko cieņu. Nu jau parasti tukšie ādas dīvāni bija nu jau tukši no cilvēkiem un mēs bijām divi.
- Lūsij, izskatot visas tavas lietas ir, kas tāds ko tu man nestāsti un tu joprojām man neesi pateikusi, kas tā ir par rētu uz tava vēdera.
Manas acis ieplētās šokā, jo neviens nezin par manām retām. Kur nu par to rētu, kas man ir uz vēdera.

***
Mani soļi ar katru reizi gāju uz atpakaļu, baidoties kas notiks tālāk ja stāvēšu kā miets sētas vidū.
- Ričard nemuļkojies un liec nazi pie vietas.
Teicu sadzirdot savā balsī bailes un nedrošumu. Vienu roku turēju izstieptu ja nu viņš apžēlojas un varu izraut no Ričarda rokām aso virtuves nazi.
- Mīļā es mīlu tevi, bet tu mani ne tik ļoti.
Viņš notieca vicinot starp pirkstiem nazi, pēc tam savā rokā gardi iegriežot.
- Beidz būt tik greizsirdīgs tu zini kā viņš ir mans vecākais brālis un tevi es mīlu.
Noteicu cenšoties nesalūzt.
- Zini mīļā, tava brālīša vairs nav un tagad esi tikai mana mīļā.
Viņš notieca pasmaidot. To izdzirdot es iekliedzos sākot raudāt.
- Tu to neizdarīji?!
- ooo jā izdarīju gan.
Viņš pasmējās un bija nu jau pie manis un viņa nazis jau grieza manu ādu, nepatīkami sūrstot.
- Ričard lūdzu...
Lūdzos viņam manām asarām sāļi tekot.
- lūdzies vēl, man patīk tajā klausīties.
Viņš iegrieza man vēderā pietiekami dziļi lai es asiņotu.
- Ričard, lūdzu izsauc ārstu...
Čukstēju cenšoties nekliegt saķerot savu vēderu, lai kaut mazliet apturētu asiņošanu.
- Līdz mani apmierināsi.
Viņš attaisīja savu jostu nometot nazi pie zemes.
- Ričard, lūdzu man vaig ārstu...
Čukstēju pusnoģībusi skatoties uz Ričardu ar asarām acīs.
***

Truli skatījos uz bosu.
- es saprotu ka visu jūs gribat zināt, bet lūdzu vairs nekad man neprasat par manām retām. Jūs nēsāt to rētu vaininieks, lai par tām ko zinātu. Atvainojiet iešu atpakaļ strādāt.
Noteicu paklanoties atvainojoties neatļaujot bosam neko iebilst. Pazudu aiz durvīm uzreiz atspiežoties pret tām cenšoties aizmirst kas notika pirms vairākiem gadiem kuri jau lēnām izdziest no mana prāta.

Sāp man Ričard Muhamed.

Nomierinājusies devos darīt savus iecienītākos darbus.
Gāju uz pagrabu pakaļ saviem iecienītākajiem darbarīkiem. Pagrabā mani jau gaidīja viena bezpalīdzīga meitene ap manu vecumu. Viņa bija saķēdēta. Viņas garie melnie mati aizsedza viņas nomocīto seju. Viņas gaišais apģērbs bija notraipīts ar viņas asinīm. Meitene jau trešo dienu neko nesaka ko vēlos zināt šodien beigsies mana pacietība un viņa par neatbildēšu saņems attiecīgu sodu. Paņēmu savu mīļāko nazi ar kuru pārgāju pāri viņas krūtīm.
- Nu mazulīt saki, kur atrodas glezna?
Prasīju iedurot viņai ar nazi plecā izdzirdot viņas kliedzienu man pie auss.
- Ej ellē!
Viņa izkliedza cenšoties tikt ārā.
- tu pārāk lēni atceries ko tev teicu pirms kāda brīža.
Noteicu mazliet attālinoties no meitenes pēc tam ar kāju iesperot viņai pa vēderu.
Piegāju ātrā solī stingri saķerot viņas zodu sāpīgā tvērienā.
- Tavs laiks tek un tas nozīmē ja tu nepateiksi, kur atrodas man vēlamā manta es atradīšu tavu ģimeni un nogalināšu viņus tavā acu priekšā. Tagad saki ja ne, tavs, viņu laiks tek. Kur atrodas glezna!!?!!
Uzkleidzu uz viņu sāpīgi pagriežot viņas žokli.
- Dari ar mani ko gribi, bet liec mierā manu ģimeni!!!
Viņa izkliedza manām dusmām pieaugot rezultātā iesitot viņai ar kulaku pa seju.
- Saki, kur glezna un tavai ģimenei nekas nenotiks.
Noteicu aizejot kam citam pakaļ. Noliku nazi un paņēmu stroķi. Tēmējot uz viņas kāju.
- Tev ir līdz rītdienai laika man pateikt ja ne visa tava mīļā ģimenīte mirs.
Noteicu noliekot atpakaļ stroķi un gāju uz vannas istabu nomazgāt rokas un seju. Izgājusi devos uz virtuvi ko uzkost.