Zombiju puisis

Neveiklums

Iegājusi virtuvē atkal rosījās Adeleila.
Paņēmu no skapja tīru gāzi un izņēmu no ledusskapja svaigi spiestu apelsīnu sulu.
- Tu dzirdēji ko teicu?
Muhameds pienācis pie manis manā vietā aiztaisīja ledusskapi.
Paskatījos dusmīgi uz Muhamedu.
- Ja nebeigsi man staigāt pakaļ un nīdēt. Es saku tev plāni neies un kaut esmu sašauta man vēl ir 8 dzīvības. Tāpēc tagad liec man mieru un ko uzēd.
Pasmaidīju viņam un gāju apsēsties pie galda izdzert savu apelsīna sulu.
Muhameds paņēma no Adeleinas taisīto zupu. Paskatījos līdzjūtīgi uz Muhamedu, jo tiešām tā zupa nekur neder.
Viņš paņēma karoti un nāca pie galda to ēst. Visu laiku vēroju viņa darbības.
- Tu vari neglūnēt?
Viņš noņurdēja liekot zupas karoti mutē. Vēroju viņa sejas izteiksmi kura drīz pēc tam sašķobījās. Izdzērusi noliku glāzi.
- Beidz tur mocīties ejam mācīties.
Noteicu ejot noskalot savu tukšo glāzi. Pagaidīju Muhamedu un mēs devāmies uz manu iecienītāko vietu šai vietā. Bēniņi ar visu aprīkojumu.
- Tu zināji vaine?
Viņš jautāja esot man blakus.
- Savā ziņā.
Noteicu un mēs kāpām pa trepēm uz augšu.
Pārs pakāpienus uzkāpusi man sāka ar vien vairāk sāpēt sašautā puse. Uzkāpusi vēl vienu pieķēros pie margām. Muhameds neredzot mani devās uz augšu. Par ko es biju laimīga. Centos uzkāpt vēl vienu pakāpienu līdz es ievaidējos pievēršot Muhameda uzmanību. Drīz viņš nāca pie manis.
- Es pati vari uzkāpt.
Noteicu atgrūžot viņa rokas.

***
- Nu mīļā nāc!
Ričards mani piecēla mani augšā redzot kā es vairs nevarēšu pastaigāt.
- Paldies.
Nočukstēju viņam, lai tik viņš to dzirdētu.
- Apsoli man vienu.
Viņš notieca, kas lika man paskatīties uz viņu.
- Nekad nepieņem kāda cita palīdzību kā manu.
- Apsolu...
***

Kas slapjš notecēja gar manu vaigu. Ātri to noslaucīju pirms kāds to ierauga.
Muhameds mani ignorējis paņēmis līgaviņā nesa augšā.
- Saki, kur jāiet.
Viņš notieca nopietni, kas lika man atminēties Ričardu, kad viņš bija spējīgs man nodarīt pāri reizē esot tik pat mierīgs un nopietns.
- Griezies pa kreisi līdz redzēsi melnas durvis tur būs mūsu pietura.
Noteicu neērti jūtoties Muhameda rokās.
Es mūžīgi būšu uzticīga Ričardam un es nevaru laust solījumu.
Tikuši Muhameds atvēra melnās durvis vaļā un ienesa mani tur iekšā pēc tam nolika mani pie zemes.
- Paldies.
Noteicu un devos dziļāk telpā.
- Nu sāksim ar iesildīšanos, 20 piepumpieni, minūte lecemaukla, 20 pievilkšanas un 3 apļi skrējiens. Es to nevarēšu darīt tev līdzi dēļ savas brūces lūdzu uz priekšu.
Noteicu aizejot pakaļ taimerim taču mana roka tika parauta uz atpakaļu un es uzkritu virsū Muhamedam.
- Tev vēl ko vajadzēja?
Jautāju nostājoties kājās taču viņa roka joprojām turēja manu.
- Sofij,.... Beidz mani kārdināt...
Viņš notieca zemā tonī.
- Es tevi nekārdinu izvirtuli!!
Nobļāvos izraujot savu roku no viņa.
Aizgāju apsēsties uz kādu soliņu.
- Beidz tak, es tak zinu ka tev patīku.
Viņš čīkstēja turpat stāvot, kas lika man piecelties un pieiet pie viņa.
- Kā jau pirmo reizi teicu man tu nepatīc. Ja nu vienīgi mušai tu patīc.
Gribēju jau iet atpakaļ, bet tiku atkal parauta aiz rokas un drīz vien kāda lūpas ietriecās manās. Uz brīdi likās ka esmu tās skūpstījusi, bet atmetu domu un uzreiz atrāvos. Iesitot Muhamedam pļauku.
- Nekad, vairs neskūpsti mani! Es piederu citam un drīz viņš atnāks pēc manis un tavs ķermenis tiks pakārts manā istabā kā istabas dekors.
Noteicu aizejot atpakaļ uz soliņu.
- Ej pivelcies 40 par skūpstīšanu, minūtē lai būtu pāri 300  par roku palaišanu, un par mutes palaišanu 40 piepumpas un 10 apļus skriet par stulbu lūrēšanu!!!