Zombiju puisis

Pavērsiens

Kad tika pateiktas norādes uz Malaiziju šoferim, mūs iespundēja kravās furgonā, lab mums nebija izvēles un bija jākāpj pašiem tur iekšā. Joprojām biju nikna uz Muhamedu ko viņš pirms tam izdarīja.
Apsēdos kur varēju normāli apsēsties un Muhameds darīja to pašu.
Sāku pīt ārā matus, manās rokās tikai atrodoties 2 asmeņiem un ierocim.
- Muhamed? Ķer!
Metu ieroci uz Muhameda pusi. Kuru viņš veikli noķēra un aizlika aiz jostas.
Brīdī mēs braucām un nebija nemaz tik ērti sēdēt kravas furgonā.
Abi sēdējām klusumā, vien fonā varēja dzirdēt mūsu elpošanu un kravas furgona, pret zemi skarošās cietās riepas.
Ātrums automobilim paātrinājās ar kartu kilometru. Drīz vien nāca ass likums.
Šoferis asi pagrieza stūrī un es uzkritu Muhamedam virsū. Apķērusi viņu cieši. Viņa aromāts joprojām man ko atgādināja. Atrāvos no Muhameda ātri un gāju atpakaļ apsēsties savā vietā.
- Piedod...
Noteicu čukstot.
Muhameds piecēlās un nāca man pretī. Nostājies viņa roka lēnām sniedzās pēc mana zoda.
- Muhamed?
Jautāju jūtot neredzētas bailes no viņa.

***
-Ričard!
Viņš neklausoties nāca pie manis, itkā elles liesmas būtu ap viņu.
- Mīļā,
-Ričard!
Kliedzu redzot aiz viņa muguras kādu stāvu. Skrēju uz viņa pusi un apskāvusi mazliet pagriežoties, jutu ka kas ietriecās manā mugurā un es ievaidos sāpēs.

***
- Muhamed novāc savu roku no manis.
Turēju stingri viņa roku taču viņa otrā roka saķēra manu vidukli, pievelkot pie sevis. Viņa lūpām kaislīgi ietriecoties manās. Centos atgrūst viņu prom no sevis, neatbildot skūpstam, taču viņš iekodās manā lūpā un uzsita pa pakaļu, liekot man šokā nobīties, taču atbildot viņa skūpstam. Manām kājām apķeroties viegli ap viņa gurniem, rokām ieslīdot viņa mīkstajos matos.
Pie pagrieziena abiem sāpīgi apkrītot. Muhamedam esot virs manis, nu jau skatoties uz mani.
- Muhamed?
Viņš vēroties manī skatījās uz mani ar jautājošo skatienu.
- Tu man kādu atgādini. Vai mēs bijām pazīstami?
- Nē, tev noteikti ir izlicies.
Viņš ātri notieca, ietriecoties ar savām lūpām manās.
Neatbildēju skūpstam un viņš atkal vērās manās acīs.
- Muhamed, es zinu ka tu ko slēp.
- es nezinu par ko tu runā.
Muhameds piecēlās kājās un aizgāja atpakaļ apsēsties.
Piecēlos kājās, notīrot neredzamos putekļus, vienkārši sakārtojot savu izskatu.
- Muhamed, lūdzu...
Piegāju pie viņa klāt un viņa rokā tika atvāzēta un es nokritu pie zemes.

***
- par ko tu tagad esi dusmīgs?
Jautāju pieejot pie viņa, taču viņš neredzot mani atstiepjot roku, norūda mani no kājām.
***
- Rrrii-
Gribēju izrunāt viņa vārdu, bet kravas forgona durvis tika atvērtas.
- Nu kā jums te bija mīlīši?
Šofera pārinieks mums abiem jautāja.
- Ludzu te būs jums ko uzkost, kā jau teici neviena policistu nesastapsim.
Viņš iemeta mums kādu maisiņu un aizvēra furgona durvis atstājot mūs vienus.
- Tu droši ēd es pagulēšu.
Noteicu noguļoties, drīz vien pēc tam iemiegot.

... Pēc 3 stundām...

Piecēlos aukšā dēļ tā ka man sāka nežēlīgi sāpēt vēderā esošā brūce. Paskatījos pulkstenī, cik pulkstenis un uzrakstīju ziņu puišiem.
Cik tāli viņi ir jau tikuši?
Aizsūtīju ziņu un sāku ģērbt nost tas kas man ir virsū un apstrādāt brūci.
- Ko tu dari?
Muhameda aizsākusī balss mani lika aprast ka viņš arī ir.
- to ko redzi.
Noteicu un turpināju iesākto.
Muhameds pienāca pie manis un apstādināja ar savām rokām mani, ievelkot apskāvienā manu ķermeni.
- Mīļā, nāc Atpakaļ...

Mīļā nāc atpakaļ.
Mīļā nāc atpakaļ...
   Nāc Atpakaļ
    Atpakaļ
         Atpakaļ.....

Ričard?..
Ričard...
Ričard...

- RIČARD!
Iekliedzos atraujoties no Muhameda.
- Piedod, bet nenāc man klāt!
Nostājos pie sienas, labi tālu esot prom no viņa.
- Sāra mīļā tas esmu es, tu mani neatceries?
Viņš nāca pie manis.
- Netuvojies man klāt!
- Varbūt šodien atkal paspēlēsimies?
Viņš izņēma no zābaka kādu nazi to mētājot pa pirkstiem, tuvojoties man klāt. Pieliecos ātri pie zābakiem ignorējot sāpes vēderā, izņēmu no zābakiem 2 nažus.
- Labi paspēlēsimies.