Zombiju puisis

Fotogrāfija

Vēl mazliet un tas beigsies. Sāpēs sānā pastiprinājās un nemainīja fakts ka tagad biju piesieta, jo viņš tā gribēja. Viņš bija manī, viņš mani izmantoja kā lupatu lelli un tā vēl joprojām. Mans ķermenis jau tapa sarkans, par ko viņš smaidīja ar uzvaru. Smaids vēl ilgi rotājās. Līdz furgons apmetās apkārt. Stingri sasietās auklas mani turēja rāmi, taču pārs no kastēm uzgrūdās man virsū tai skaitā arī Muhameds.
- Muhamed!
Viņš nereaģēja, ko nu?
- Mīļā, kuš...
Viņš čukstēja uzliekot uz manām lūpām skūpstu.
Pie furgona bija dzirdamas balsis, tās kliedza un bļāva arī.
- Muhamed atsieni lūdzu mani, mums ātri jātiek prom, šis var uziet pa gaisu.
Nočukstēju skūpstam beidzam.
Muhameds ātri, bet maigi atsēja mani, man par brīnumu.
Abi ātri savācām manatas, apģērbāmies. Pietiekams laiks, bet ne ilgstošs. Kastes bija apkritušas, no citām saturs krita ārā un lietas bija daudz grūtāk atrast vairkārt. Klusām bet ātri devāmies ārā, bet durvis bija ciet. Nācās spert kaut nav diž laika, kavēties. Par brīnumu neviens no tiem nenāca. Nāca pār prātu melnums, bet tas acis nemaz neaptumšoja. Vēl pāris reizes lauzām durvis no iekšpuses līdz tika ārā. Pieskrēju pie šoferiem kur viens bija miris otrs vēl elpoja. Viņa acis lūdzoši skatījās uz mani, kunstēja no sāpēm. Vēlējās lai viņam palīdz tikt ārā, bet tā vietā izvilku ieroci un dzīvo nošāvu pa visam. Tik viņa acīs joprojām bija manāms nedzīvs šoka skatiens.
- Lūsij! Mums jādodas!
Muhameds kliedza no furgona pakaļ puses. Pārlaidu pēdējos skatus un skrēju prom. Ieliku aši Muhameda plaukstā un abi kā viens skrējām prom.
Blīkšķis vien bija dzirdams no mugurpuses. Skrējām, cik vien ātri spējām prom.
- es jau paspēju sazināties ar puišiem.
Muhameds skrienot starp elsiem galvoja.
Muhameds skrēja ātrāk par mani, vedot manu ķermeni uz vietu, kur puiši mūs abus gaidīs. Ņemot vērā sāpēs sānā, tas liedza manu skriešanas tempu un sānā ik pa laikam dura, nebrīnīšos ja būs notikusi iekšējā asiņošana.
Ātrā tempā kāda mašīnā ar lielu bremzēšanas attālumu apstājās netālu no mums.
Puiši.
Abi ar Muhamedu skrējām uz mašīnu, ātri ielecām mašīnā un braucām prom.
Elias jau sāka savu uzbrukumu ar jautājumiem, bet tomēr veikli darbojoties ar mašīnas stūri.
- LŪSIJ, TU ZINI KO PAR TO TEIKS BOSS?
Elias centās pārāk neizlīst no savas ādas.
- Tā nav mūsu vaina, viņi paši nemāk braukt un iegrieza grāvī, viņu nāve ir viņu pašu lāsts!
Cīnījos ar vārdiem pretī Eliasam.
- Tas nav trakākais, mums tagad seko 3 melni BMW.
Miks iestarpinājas sarunā pa vidu.
- Jāzvana bosam.
Vilku ārā telefonu, bet Muhameds piespieda roku stingri un lūkojās ar indīgu skatienu manī.
- Tagad mīļā seko pēc maniem norādījumiem.
Muhameds neatlaižot rokas tās sasēja mezglos.
- Aizvāc tak savas ķepnas prom no Lūsijas!
Miks skatoties uz mums bļāva uz Muhamedu.
- Mik, esi lūdzu mierīgs, tikšu pati galā.
Noteicu sākot būt nedroša ar pašas vārdiem.
Muhameds izvilka no manas jakas ārā ieroci un to draudīgi turēja pie manis.
- Tagad puiši klausiet manus norādījumus, vai nu šī daiļava mirs.
Viņš piespieda stiprāk ieroci pie mana sāna ka nācās ievaidēties par ko viņš saldi pasmējās.
- zini es varētu tā visu laiku klausīties kā tu sāpēs vaidi dēļ manis.
Viņš nočukstēja man ausī.
- Elias, samazini ātrumu un griez pa labi, pēc tam brauc taisni. Iesaku klausīties manos norādījumos, ja ne viņa mirs.
Viņš saldi iesmējās.
- Elias neklausi viņu, viņš tik šantāžē tevi.
Miks ko centās panākt, bet sen bija zināms es jau piederu, šim vīrietim. Nekas nespēja viņu apturēt no ļaunuma iekāres, tāds viņš bija. Stāsies pretī, mirsi. Tā tas bija.
- Mik nedari tā, saprotu ka domā ka viņš lej, bet patiesība ir rūktāka. Klausi Muhamedu, Elias nesamazini ātrumu, ātrāk brauc tā vietā.
Noteicu vaidot sāpēs, jutu ka asiņoju, man vajadzēja pārsaitēt sānu. Tikai tagad šis brīdis nebija tam domāts un bija jāpacieš sāpes sānā.
Elias pamazām piemeta ātrumu un laidās ar braucamo uz priekšu. Drīz būs laiks pašai izdarīt nākamo gājienu. Kurš var būt neveiksmīgs uz mūžu.
-Griezies sētā.
Muhameds nokomandēja, pie pagrieziena ar elkoni centos viņam iebelzt, bet neveiksmīgi un lode lielā ātrumā šāvas uz manu kāju. Nācās iekliegties sāpēs un nu atkal es asiņoju.
- Lūsij!!
Elias strauji piebremzēja, ka es un Muhameds vēl atsitāmies pret krēsliem. Elias un Miks ātri izvilka ieročus un atņēma Muhamedam ieroci kurš atradās salonā pie zemes taču ieroci nesanāca atņemt un Muhameds sašava Miku.
- domājāt ka varēsiet mani apmulķot?
Muhameds saķēra mani un atvēra durvis tēmējot uz mani.
- Lieka kustība un šī būs beigta.
Tikām ārā no mašīnas, Muhamedam stingri mani saķerot.
- Puiši savāciet tos divus!!
Muhameds izkliedza manām acīm paliekot divtik lielām.
-  Esi laimīga mīļā, ka neesmu tevi nošāvis pavisam.
Muhameds teica smejoties, cenšoties pārbaudīt manu pacietību. Kaut vienīgais ko spēju vairs just ir sāpēs.
- Laid viņus... Tai vietā liec mani...
Čukstēju lūdzoties.
- Mīļā, kušš.
Viņš uzlika savu rādītājpirkstu uz manām lūpām apklusinot.
- Es zinu ka esi nepacietīga, bet jautrība tikai sākās.
Viņš nočukstēja noskūpstot mani.
Abus puišus savāca kādi puiši, bet Muhameds par to laiku veda mani iekšā mājā. Lai cik ļoti to negribēju atklāt māja bija skaista, bet mana enerģija pavisam izputējusi.
- Nu ko iesim saārstēties, man tevi vaig dzīvu. Nevēlos pieļaut savu pēdējo kļūdu uz tevi.
Viņš saķēra ātri mani un nesa uz virtuvi, kur kā sapratu stāvēja aptieciņa. Taču manu domāšanu novērsa viņa muskuļi, taču bija vēl kas īpašāks. Pie sienas stāvēja... Mūsu... Abu... Fotogrāfija...
Kad viņš bija bez tetovējumiem. Kad bija apburošs un pilns ar mīlestības skārieniem. Negribot manās acīs paspēja sariesties asaras kuras ātri aizbiedēju.
- Kāpēc tev vēl ir mūsu fotogrāfija?
Jautāju baidoties dzirdēt viņa atbildi.
- Eh, aizmirstu viņu vienmēr izmest, tik traucē mājas dizainam.
Viņa vārdi mani sāpināja vairāk nekā spēju iztēloties.
Muhameds ienesa mani virtuvē novietojot mani uz galda, bet pats aizgāja meklēt aptieciņu. Visās viņa nākamās darbības es novēroju.
- Domāji, ka man tā fotogrāfija rūp?
Viņš nākot ar kastīti jautāja. Nostājoties man pretī.
- kādu reizi man tā tiešām rūpēja, bet tagad? Skatoties uz to man slikti metas.
Muhameds noteica salaužot manu lauzto sirdi smalkākos gabalos.
Jutu ka man pār vaigiem sāk ceļot asaru ceļi.
- Ja tu mani tik ļoti ienīsti!? Tad kādēļ tu mani nenogalināji?!  Veselus 6 gadus es meklēju tevi! Domāju vai tev vis kārtībā! Es tevi mīlēju...
Nočukstēju šņukstot saprotot ka esmu tā naivā meitenīte kura krita sava brāļa labākajā draugā.
- es tevi mīlēju, pat tad, kad tu mani mocīji... Pat tad es tevi mīlēju...
Muhameds klusēja nesakot ne vārda, tik atvēra aptieciņu.
Kuru es ar roku aizvēru.
- Liec to mierā, es aiziešu līdz slimnīcai...
Lecu no galda nost, ievaidoties sāpēs, taču nākamās Muhameda rīcība mani pārsteidza.
Viņš notupās pie manis, saņemot ar vienu roku manas rokas un ar otru viņš pielika pie mana vaiga, slaukot ar īkšķi manas asaras.
- Neraudi mīļā, es tevi nespēju laist uz slimnīcu vienu, vienkārši nespēju un negribu. Paliec pie manis, es lūdzu. Es nevēlos vairs tevi laist vaļā.
Viņš nočukstēja negaidot atbildi tāpat noskūpstīja. Pēc skūpsta paņēma mani līgaviņā un nosēdināja atkal mani uz virtuves galda.
- Muham--
- kušš, sauc mani par Ričardu...
Viņš uzliekot savu pirkstu man uz lūpām nočukstēja.