Zombiju puisis

Saulriets

Iegājusi virtuvē mani sagaidīja nepatīkams viesis.
Adeila.
- Tad nu rekur tu esi!
Viņa sāka smaidīt savu viltoto smaidu taisot ko ēst. Zinot ka es viņas pagatavoto ēdienu neēdišu paņēmu no ledusskapja zemeņu saldējumu. Kurš bija saldi, skābens. Tāds kā man vienmēr patīk.
- Negribēsi vistas zupu?
Viņa jautāja pagriežoties pret mani ar lielo zupas karoti rādot.
- Nē paldies.
Noteicu ignorējot Adeleilu.
Adeleila pienāca pie manis klāt.
- Tu ēdīsi manu pagatavoto ēdienu.
Viņa stingri noteicu novietojot zupas karoti man pie kakla. Kuru es ar roku pabīdīju uz citu pusi. Piecēlos kājās nometot karoti. Dusmīgi paskatījos uz nu jau pleķaino melno džemperi pēc tam uz viņu.
- Es ēdīšu tavu ēdienu? Tu smejies par mani? Brīnums ka vispār kāds spēj to ieēst. Es to neēdīšu. Man labāk sanāk nekā tev, kur tu visus ēdienus padari neēdamus. Piedod Adeleila, bet man nepatīk ka man kāpj uz galvas.
Paņēmu saldējumu un vēl kādu karoti un ar to gāju pie kāda no puišiem. Pieklauvēju pie Stefana istabas durvīm.
No kuras nāca skaļa smagā metāla mūzika. Iegāju iekšā pat nepieklauvējot.
Drīz vien saprotot ka viņš nav viens, bet arī ir atlaidis Muhameds ar Kamiru.
- Gribat saldējumu?
Pacēlu to aukšā neīsti smaidot.
- Saldējums!!
Stefans ar Kamiru iekliedzās un izrāva to no manām rokām.
- Ew es ar gribu!!
Kliedzu skrienot pakaļ savam saldējumam.
-Nāc un atņem!
Stefans smejoties ar pilnu muti kliedza.
- Labi ņemat man tāpat vairs nav apetītes.
Noteicu atceroties Adeilas zupas smaržu. 🤢🤢🤢
- Muhamed, tev būs jānāk vēlāk man līdzās.
Viņš piecēlās no gultas un nāca uz manu pusi.
- Labi, ( pieliecās pie manas auss) sen gaidīju ka tu tā teiksi.
Muhameds teica flirtošā balsī un tas man lika neviļus iespert pa viņa mantību. - Tomēr nēsi tik izturīgs.
Noteicu redzot kā viņš pieliecās turot ar abām rokām savu mantību.
- Neflirtē ar mani!
Noteicu aizkaitnāta un devos ārā no istabas. Man vajadzēja svaigu gaisu.
Izgājusi laukā es gāju uz koka pusi, kur parasti apgūļos un baudu dabas mieru.
Saule jau gāja gulēt uz debesīm rotājoties košas krāsas. Kaut kur netāli šāvās dusmīgs Reinis.
Man negribējās iet iekšā. Jūtu ka, kas slikts notiks.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Phowwww!!!!
.
.
.
.
.
.
.
.
.

.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Jutu ka kas ietriecās manī. Vēdera daļa sāk just neierastas asas sāpēs. Pieliku roku pie vēdera. Pēc tam paskatījos uz roku.

A
S
I
N
I
S

Tur bija manas asinis.
Es biju sašauta.
Atkal.
Vēru acis ciet. Taču sajutu kādu pieskrienam un cenšoties mani piecelt.
- Ce.... Lies...!!!
Vārdi bija aprauti un mana tempretura lēnām kritās.
- Lū.... Sij!!!!
Centos ar viesiem spēkiem atvērt acis un manā priekšā vērās uztrauktas Muhameda acis. Drīz vien es atkal aizvēru acis un vaļā vairs nespēju.
Jutu ka tieku pacelta no zemes un kur vesta.
.
.
.
.
Pēc 8 h.
.
.
.
Atvēru lēnām acis un mana uzmanība pievērsa istabas izkārtojums. Tā nebija mana, tā bija Muhameda istaba.

Ko es šeit daru?

Grasījos celties, bet kādas rokas man to aizliedza.
- Labāk necelies, brūce ir dziļa.
Tā bija bosa balss un viņa stingrais tvēriens.
- Ko es šeit daru? Kāpēc neesmu savā istabā?
- Nekāp.
Prasīju grasoties kāpt ārā no gultas taču kāda balss mani apstādināja un zvēru pie Dieva ka esmu to balsi dzirdējusi.
Paskatījos uz personu.
Agh....
Nu protams Muhameds.
- Es gribu dzert.
Noteicu auksti un kāpu ārā no gultas ejot uz virtuvi, ignorējot to ka man sāp sāns. Pacēlu uz aukšu džemperi. Nu jau tur rotājās vēl viena skaista brūce.
Kāds nostājās man priekšā.
- Atrgeizies gultā tev nenāk par labu papildus slodze.
Paskatījos uz viņu ar vis nopietnāko sejas izteiksmi.
- Ar mani vis ir ideālā kārtībā, es eju dzert un man vienalga, ko saki.
Noteicu viegli pagrūžot Muhamedu, lai varu tikt uz virtuvi.
Gāju lēnām pa trepēm lejā taču pa vidu es vairs nejutu zemi un kritu.
Iekritu kāda rokās.
Un smarža man neviļus ko atgādināja, kas lika man atrauties.
- Paldies.
Noteicu neskatoties uz personu gāju uz virtuvi padzerties.