Elizabetes skatapunkts.
Manas acis šaudījās pāri pārbaudes darba lapai. Visi jautājumi, bija no man labi zināmas tēmas, tāpēc sniegt atbildes nebija grūti.
Palūkojos apkārt. Apkārtējo skatieni bija kā piekaltuši lapai. Varēja redzēt, ka viņi cenšas izdabūt atbildes no vistumšākās pekles.
Klasē valdīja stindzinošs klusums. Vienīgais ko varēju dzirdēt bija pulksteņa tikšķoņa un skolēnu straujie sirdspuksti.
Vēstures skolotājs nepacietīgi stāvēja pie sava galda. Viņa sejā bija redzams smīns, kas atbalsojās no izmisušajām skolēnu sejām. Viņa seja vai kliedza nu ko es jums teicu! Šis bija svarīgs vēstures eksāmens.
15 min līdz stundas beigām.
Nu jau 10 min.
Skolēni krita panikā, bet es piecēlos un uzliku savu lapu uz vēstues skolotāja galda. Tiekot pavdīta ar daudziem skolēnu skatieniem.
"Darīts?" skolotājs ieskatījās man acīs, es piekrītoši pamāju.
"Nu labi." skolotājs nopūtās, ar neticošu sejas izteiksmi.
Es apsēdos atpakaļ savā vietā un turpināju vērot pārējos.
Šīs 10 min vilkās ilgi, un jutos atvieglota kad beidzot tiku ārā no klases.
"Nu, kā būs?" jautāju savai labākajai draudzenei Nellijai, kura visu testa laiku izskatījās garlaikota.
"Nezinu. Bet man ir vienalga!" Nellija vienaldzīgi teica.
"Halloo, zeme izsauc Nelliju. Tu apjēdz, ka nepabeigsi vidusskolu, ja nenokārtosi arī šo testu." teicu, jo Nellija arī pilnībā izgāzās matenātikas eksāmenā.
"Man to nevajag. Es būšu modele. Modelēm izgllītība nav vajadzīga." Nellija teica, pametot mani un pieiedama pie sava skapīša. Es sapratu, ka Nellija nojauta, ko es teikšu.
Protams, ka es Nellijai dotu milzīgu rājienu. Teiktu, ka pasaulei nav vajadzīgas stulbas modeles, ka skaistums nav svarīgs, ja galvā ir tukšmus, un kad Nellija vēl nezina, vai viss ar to modelēšanu beigsies labi.
Tomēr galu galā Nellija ir pieaudzis cilvēks, un pati var izlemt savu dzīvi.
Nopūtos un aizgāju pusdienās.
Ieejot ēdnīcā apkārt valdīja haoss. Bija troksnis, kurš pats no sevis lika man salekties, katru reizi, kad kāds man pasteidzās garām.
Iestājos rindā uz skolas pusdienām un gaidīju.
Kad saņēmu savas pusdienas devos pie viena no brīvajiem galdiņiem, un drīz man pievienojās Nellija.
"Okey, es zinu, ko tu par to domā, bet es negribu strīdēties." Nellija nopūtās.
"Labi, apsolu, ka nestrīdēšos." uzsmaidīju Nellijai, jo man arī nebija garstāvokļa strīdēties.
Pēc brīža es sajutu stipras rokas no aizmugures apvijamies ap manu vidukli. Es zināju, ka tas bija Maikls, mans puisis.
"Sveika, maziņā." Meikls iečukstēja man ausī.
Es pagriezos un apliku savas rokas ap viņa vaigiem, noskūpstot Maiklu.
"Kā gāja vēsturē?" jautāju, jo Maiklam mācības nebija tas svarīgākais.
"Tēvs nokārtos." Maikls teica izbolot acis, un vienkārši aizejot prom.
"Kā tev liekas, es viņu nokaitināju?" noraizējusies jautāju Nellijai.
"Ak Dievs, Beta, tu pat neko neizdarīji. Viņš vienkārši ir idiots." Nellija teica, noskatīdamies, kā Maikls aiziet.
"Nellij, es zinu, ka jums nav labākās attiecības, bet viņš ir man puisis."
Nellija ar Maiklu visu laiku plēšas. Viņiem ir sliktas attiecības, un Nellija visu laiku saka, ka Maikls mani izmanto tikkai mana izskata dēļ.
Mēs turpinājām ēst līdz mūs iztraucēja barga meitenes balss.
"Khm, šī ir mūsu vieta, nūģes!" meitene iedomīgi teica.
Kad paskatījos uz augšu, ieraudzīju tur stāvam Sofiju ar savu puisi.
Sofija ir skolas karsējmeitene, un viņa ir tā saucamā populārā meitene.
"Ah, tu esi Maikla meitene." Sofija teica, ļauni smaidot, kad beidzot ieraudzīja mani.
Viņas puisis, laikam viņu sauc Džeikobs, izskatījās garlaikots, līdz viņa pacietība tika izsmelta.
"Vācaties prom, vai es jūs izmetīšu." Džeikobs uzkliedza, ieciršos savas plaukstas galdā, ka tas nodrebēja.
Mēs ar Nelliju ātri savācām savas mantas un aizgājām.
"Pfff, atradušies komandieri." Nellija teica, kad izgājām no ēdnīcas.
Tā kā es esmu vislabākā klasē angļu valodā, vispār, vislabākā mācībās visā klasē, vēstures eksāmena dēļ es pēc pusdienām tiku atbrīvota no angļu valodas.
Devos mājās līdz sajutu roku, apvijamies ap manu kaklu.
"Maikl?" jautāju skatoties uz puisi, kurš bija ar smīņiņu sejā, "vai tad tev nav jābūt stundā?"
"Jā, bet fizika ir garlaicīga." Maikls vienaldzīgi teica.
"Nesaki tā, fizika ir diezgan..." teicu, līdz Maikls mani pārtrauca.
"Davaj, nevajag ar šietiem visiem. Labāk paklausies, šovakar Leo rīko ballīti, es ceru, ka tu nāksi?" Maikls teica nostājoties man priekšā.
"Un kas tev liek domāt, ka es iešu?" jautāju, jo es nekad neeju uz ballītēm. Es zinu, ka esmu viena no skolas populārākā puiša maitenēm, bet es neesmu tāda, kā citi. Man mācības ir svarīgas.
"Jo es iešu!" Maikls teica.
"Labi, dodu savu atļuju, bet es neiešu!" nu jau skaļāk teicu Maiklam.
"Mazā, c'mon, es gribu lai tu ej. Tu nekad neej uz ballītēm, tev vienalga, par to, ka es eju. Maziņā, visiem sāk likties, ka es satiekos ar nūģi." Maikls izsaucās, nu jau ar diezgan nopietnu sejas izteiksmi.
"Maikl, tu nevari mani piespiest. Ballītes nav man." bļāvu uz Maiklu, nemaz nedomādama par apkārtējo nosodošajiem skatieniem.
Maikls izskatījās diezgan nikns. Es jau saprotu, ka viņam ir svarīgs savs statuss skolā, bet man tā nav.
"Zini, labi. Labi, es iešu viens. Tikkai gribu zināt, vai...vai tu neuztrauksies, ka ballītē būšu ar kādu citu....ah?" Maikls teica, pasakot savu 'ah' miedzot ar aci, un viņš vienkārši aizskrēja prom.
Turpināju ceļu uz mājām, bet sajūta bija drausmīga. Vai tiešām, tas ko teica Maikls varētu būt taisnība?
