Elizabetes skatapunkts.
Pēc gara rīt mēs beidzot ieradāmies skolā. Teikšu godīgi, es izskatījos daudz labāk nekā parasti.
"Labi." Nellija teica vēl pēdējo reizi mani nopētot.
Es pamāju ar galvu, un Nellija aizgāja. Piegāju pie sava skapīša, lai izņemtu vajadzīgās grāmatas bioloģijai.
Sajutu stipras rokas apvijamies ap manu vidukli, un drīz tās pašas rokas mani strauji apgrieza, lai es skatītos tieši roku īpašniekam acīs. Un nu protams, tas nebija neviens cits, kā Maikls.
Maikls negaidīja, strauji pieraudams mani sev klāt, un piespiežot savas lūpas pie manējām.
Parasti es būtu, kā traka pēc viņa, taču manas jūtas ir pagaisušas, vai pat pavisam to nav. Es spurojos, un neatbildēju skūpstam, kamēr Maikls mani vēl joprojām skūpstija.
Viņš bija stiprāks, viņš mani nelaida vaļā, jo vairāk es spurojos, un pretojos, jo ciešāk Maikls mani pievilka sev klāt.
Beidzot viņš mani atlaida, atkāpjoties apmēram soli no manis. Es centos atkal noķert elpu, kamēr Maikls uz mani skatījās ar smīniņu.
"Traks esi, tu mani gandrīz nosmacēji!" teicu, vēl smagi elpojot, lai atgūtu elpu.
"Piedod, tu esi tik seksīga, es vienkārši nevarēju, tu esi tik..." Maikls teica, vērodams mani, pirms es viņu pārtraucu.
"Maikl, viss. Mēs vairs neesam kopā." es paziņoju, lai mums abiem tas būtu skaidrs.
"Ko??" Maikls nesapratnē jautāja.
Es ievilku dziļu elpu, pēc tās sekoja smaga nopūta. Es zinu, tas ko es tagad teikšu, sāpinās netikai viņu, bet arī mani.
"Es redzēju tevi ar meiteni, ballītē. Tu pats zini, kas starp tevi un viņu notika. Es to redzēju, Maikl." teicu, un jutu, ka man acīs saskrien asaras.
"Ahhhhh, tas nebiju es." Maikls teica, reaģējot diezgan dīvaini. Varēja redzēt, ka viņš melo, tas cik ļoti viņš bija nervozs.
"Nemelo, man. Izbeidzam visu." teicu Maiklam, taču redzēju, ka tas sāpina mani daudz vairāk nekā viņu pašu.
"Pff, tu domā, ka man tevi vajag." Maikls vienaldzīgi noteica.
"Am....nu..." es stostījos, bet no manas mutes neiznāca ne vārda.
"Mh, tu esi tā, kurai mani vajag. Domā, ka kāds cits izņemot mani tevi gribēs. Tu esi nūģe. Nūģes nevienam nepatīk." Maikls pacēla balsi aizskarot mani.
Mana redze palika diezgan miglaina, tas bija no neskaitāmajām asarām manās acīs, kuras centās izlauzties ārā. Redzēju, kā apkārt sarodas cilvēki, kā visiem ieinteresēja mūsu strīds.
"Nav ko teikt?" Maikls teica ar tiešām pretīgu skatienu viņa sejā.
Un viņam bija taisnība, man nebija ne vārda, ko viņam teikt.
"Beidz pinkšķēt, atradosies baigā, izdomāja mani pasūtīt, bet zini, tā nebija pirmā reize, kad tevi krāpu. Tā bija vismaz divdesmitā." Maikls teica, it kā dižojotoes ar to citiem.
Es nezināju, ko teikt, bet asarām bez mitas līstot pār manim vaigiem, es lūkojos Maiklam acīs.
Vienu pmirkli es atrāvos no viņa acīm, un ielūkojos pūli, kur bija cilvēki, kuri smējās par mani. Taču manas acis apstājās pie Džekoba un Sofijas.
Viņi stāvēja pūlī un....un smējās. Es nepavisam nebrīnos par Sofiju, bet gan par Džeikobu. Viņš smējās, viņam bija vienalga, par to, ka pāris dienas atpakaļ viņš pats mani mierināja.
Tas bija pēdējais piliens, es izlauzos cauri pūlim, un nozudu aiz skolas toletes durvīm.
Es ieskrēju toletes kabīnītē, un sēdēju. Sēdēju izraudādama visu savu sirdi, nemaz nedomādama par makeup, ko šorīt Nellija tik centīgi uzklāja, nedomājot par cilvēkiem, kas ienāca toletē, un nobijās no manas histērijas. Man bija vienalga.
Noskanēja viens, divi, trīs vai pat vairāk zvani...
Es nelikos ne zinis, par stundām, par starpbrīžiem, jo viss ko es gribēju, ir raudāt.
Pēc kāda laiciņa atkal kāds ienāca pa toletes durvīm. Augstpapēžu klaudzēšana, un ātrie soļi man likās pazīstami. Pēkšņi nācējs pienāca pie kabīnītes durvīm un pieklauvēja.
"Atver." Nellija skarbā balsī teica.
Es lēni atslēdzu toletes durvis, un atvēru tās lai parādītu sevi Nellijai. Taču es nevarēju ieskatīties viņai acīs.
"Muļķe." tas bija viss, ko viņa man pateica, pagriezās un aizgāja.
Es nespēju tam noticēt, vienīgais cilvēks, no kura es gaidīju, vismaz kaut kādu atbalstu, uzgrieza man muguru.
Sapratu, ka skolā ir dīvaini kluss. Es ieskatījos pulkstenī, un stundas jau ir beigušās. Lieliski, tā vietā lai dotos mājās, es visu dienu nosēdēju toletē. Nellijai ir taisnība, es esmu vislielākā muļķe.
Paņēmu savu skolas somu, un lēnām izgāju no skolas meiteņu toletēm. Gaitenī nebija neviens, tāpēc atviegloti nopūtos. Devos tieši uz izeju. Neskatījos apkārt, lai neuzdurtos uz kāda pretīga smīniņa.
Veiksmīgi tiku ārā no skolas, un devos taisni uz mājām. Man acīs vairs nebija asaru, es biju izraudāju visu, kas man bija. Es biju apkaunojusi sevi, un nezinu, kā rītdien ieiešu pa skolas durvīm.
"Elizabet..." dzirdēju pazīstama puiša balsi.
Un es nepazīstu nemaz tik daudz puišus, tāpēc varat jau uzminēt kurš tas ir.
"Vismaz tagad, liec mani mierā, Džeikob." klusi teicu, neatskatoties.
"Izbeidz." Džeikobs teica, nostājoties man priekšā.
Es centos puiso apiet, taču viņš man neļāva.
"Man tev ir piedāvājums." Džeikobs teica, uzlikdams rokas uz maniem pleciem.
"Man neinteresē." teicu puisim.
"Mhh, tu pat to neesi dzirdējusi, Elizabet." Džeikobs, nedaudz iesmējās
"Jā, bet jau zinu, ka man tas neinteresē." es zinu, ka tā nevajadzētu viņu atšūt, bet es patiešām esmu nopieni uz puisi apvainojusies, un man īsti nebija labākais garstāvoklis.
_______________
Sveiki lasītāji,
Es ceru, ka jums patika šī daļa. Biju neduadz atpūtusies no rakstīšanas, lai rastos jauna iedvesma. Taču tagad turpināšu rakstīt.
Jauna daļa nebūs katru dienu, taču centīšos vismaz divas reizes nedēļā, lai iedvesma nekur nepazustu.
Paldies, ka lasat, man tas nozīmē ļoti daudz...
