Elizabetes skatapunkts.
Visa diena bija diezgan garlaicīga, tomēr man tas patika.Man patika tas, ka viss bija atpakaļ vecejās sliedēs.
*pēc skolas*
Es ņēmu grāmatas ārā no sava skapīša, līdz pie manis pienāca Džeikobs.
"Es tevi aizvedīšu." Džeikobs auksti teica.
"Tev nav tas jādara, ja negribi." teicu, jo redzēju viņa acīs negribēšanu.
"Welll, tu domā, ka būšu pilnīgs idiots, un pats braukšu ar mašīnu, liekot tev doties tieši turpat ar kājām." Džeikobs pārbolīja acis.
"Es saprotu, ka negribi lai kāds tevi redz ar tādu nūģi, kā es. Es tevi par to nevainoju, brauc. Es iešu ar kājām." skumji noteicu.
"Ja ne, tad ne." Džeikobs teica, un aizgāja uz savu mašīnu.
Es drīz vien arī devos. Izgāju no skolas, bet dīvaini, jo tur stāvēja Džeikobs. Viņš bija atspiedies pret savu džipu.
"Es neesmu idiots." Džeikobs man teica, un attaisīja durvis lai es iekāptu iekšā.
"Izskatās, ka no totāla idiota es kļuvis par tikai diezgan stulbu." nolēmu puisi paķircināt.
"Kā tad?!" Džeikobs, pārbolīja acis, un iekāpa vadītāja pusē.
"Tu esi vienīgā, kas tā saka. Pārējās domā, ka esmu vislabākais." Džeikobs teica, iedarbinādams mašīnu.
"Nu protams." pārbolīju acis, un vāji iesitu viņam pa plecu.
*pie Džeikoba*
"Nu tad par ko šodien būs jāmācās?" Džeikobs teica, iekrītot savā gultā.
Es sāku Džeikobam mācīt visu, kas bija ieplānots.
Visu laiku centos pievērsties un domāt tikkai par vēsturi. Taču katru reizi, kad uz viņu paskatījos, vai sarunājos es nevarēju beigt blenzt uz viņu. Viņš bija tik izskatīgs, un jauks.
"Es redzu, ka tu skaties?" Džeikobs teica, kamēr es vēroju, kā viņš lasa vēstures paragrāfu.
Es uzreiz nodūru savu skatienu uz leju.
"Es jau neteicu lai pārtrauc." Džeikobs iesmējās.
Tomēr es biju nokaunējusies un nedaudz piesarkusi, tāpēc mans skatiens tā arī nepacēlās.
Kad beidzot privātstunda bija beigusies Džeikobs mani pavadīja līdz ārdurvīm.
"Šodien Harrijs rīko ballīti, tā satarpcitu." Džeikobs ieminējās, pirms biju paspējusi aiziet.
"Skaidrs." es vienaldzīgi teicu.
"Welll, es iešu. Unnnn, gribētu lai tu arī ej." Džeikobs nedaudz vilcinoties teica.
"Ballītes nav priekš manis." teicu jau aizejot, taču Džeikobs mani paķēra aiz rokas.
"Lūdzu. Vari paņemt līdzi savu draudzeni." Džeikobs izskatījās tik nelaimīgs, ka neiešu.
Es ieslīku viņa zilajās acīs, kas bija kā zila paradīze.
"Hmmm, nu labi." piekritu.
*mājās*
Uzreiz piezvanīju Nellijai, un viņa bija ļoti priecīga par ballīti.
Nolēmu meiteni uzaicināt ciemos, lai viņa man palīdzētu ar outfitu un makeup.
Pēc apmēram 40 min, kuras pavadīju blenžot savā telefonā, dzirdēju klauvēšanu pie ārdurvīm.
Un nu protams, tā bija Nellija, jo droši ienāca iekšā, un devās tieši uz manu istabu.
"Sveika, saulīt," Nellija smaidot teica, "tātad, tagat tu mums esi ballīšu tipa?"
"Nē, es eju uz to ballīti tikkai Džeikoba dēļ" veikli attaisnojos.
"Hmmmm, runājot par Džeikobu..." Nellija teica pieiedama pie mana skapja.
"Nē, Nellij. Mēs esam tikkai draugi. Man nav jācenšas viņa dēļ. Vismaz man šķiet, ka esam, vne?" sāku pārdomāt vai mani un Džeikobu saista draudzība, vai esam tikkai paziņas.
"Labi, labi. Pieņemsim. Bet tev vienalga jāizskatās perfekti." Nellija noteica.
Pēc apmēram 20 min trakuma, kā jau parasti tas noteik, mēs bijām beigušas. Beidzot.
Mēs izgājām no mājas, un aizgājām līdz Harija mājām. Dzirdot mūziku, un redzot traci, man tas atausa atmiņā pirmo ballīti uz kuru devos ar Maiklu. Un nu protams, kas notika tajā vakarā.
Ieejot iekšā es īsti nezināju, ko darīt. Labi, ka man blakus bija Nellija. Viņa ievilka mani dejojošajā pūlī, un atnesa
dzērienus.
Visu vakaru mēs pavadījām labu laiku. Tas bija ļoti jautri, un es biju priecīga, ka Džeikobs mani pierunāja.
Runājot par Džeikobu, es viņu nemanīju visu vakaru. Sākumā mani tas uztrauca, bet kad atbrīvojos, man patiesībā bija vienalga.
"Hey es aizskriešu pakaļ vēl dzērieniem." Nellija man bļāva cenšoties pārbļaut skaļo mūziku.
"Man liekas, ka man pietiks." bļābu pretī, bet meitene jau bija nozudusi.
Pēkšņi es sajutu roku apvijamies ap manu vidukli, kura aši man ierāva kādā mazā istabā.
"Hey," teicu, kad attapos, "Maikl?"
Puisis kurš mani tur ierāva bija Maikls.
"Šovakar mēs papriecāsimies" Maikls teica.
Tad viņš sagrāba manas plaukstas, piespieda tās pie sienas, agresīvi mani noskūpstot. Man tas nepatika, nē, man tas riebās. Es viņa skūpstam pretojos, un centos izkļūt no viņa satvēriena.
"Hey, liec viņu mierā." dzirdēju balsi sakam, kad atvērās istabas durvis.
Tas bija Džeikobs, un Maikls uzreiz mani atlaida. Es ātri aizlīdu prom no Maikla, pie Džeikoba, kurš mani aizveda pa taisno uz savu mašīnu.
Viņš klusēja, vienkārši lika man iesēsties prikšējā sedeklī atvērdams durvis, un pats apsēdās vadītāja pusē.
"Man laikam, tev būs jādod darbs, kā manam glābējam. Vai nav ironiski, ka šī ir otrā reize, kad tu mani izglāb." es neduadz iesmējos.
Taču Džeikobs izskatījās pārskaities.
"Tav tas tiešām liekas smieklīgi, Elizabet?" Džeikobs man uzkliedza.
"Ārprāts, nomierinies. Par ko tu esi tik dusmīgs?" es nesapratnē, pat nedaudz nobijusies, kliedzu pretī.
"Es esmu dusmīgs uz sevi." Džeikobs teica, un ar kulaku iesita pa stūri.
"Par ko gan tu varētu dusmoties uz sevi. Tu mani izglābi, starpcitu, liels tev paldies." es teicu, satverdama Džeikoba roku.
