Elizabetes skatapunkts.
Kad ierados mājās mani jau gaidīja mamma.
"Esmu mājās!" kliedzu, lai mamma, kura atrodas virtuvē dzirdētu. Kamēr to teicu, nometu savus apavus, un devos uz virtuvi.
"Sveika, izcepu cepumus. Nāc, uzēd." mamma laipnā balsī teica.
"Kā gāja ar vēstures eksāmenu?" mamma jautāja, atspiežoties pret virtuves galdu.
"Labi, tas jau bija paredzams. Bet žēl, ka tikkai man gāja labi." nopūtos, iedoādamies par Nelliju un Maiklu.
"Atkal tas puika izgāzās?" mammas sejā pēkšņi izzuda smaids, un balss kļuva bargāka.
"Jā, Maiklam, cik sapratu, negāja īpaši labi." skumji teicu.
"Nu protams, ko no tāda var sagaidīt!" mamma noņurdēja un devās izvilkt no cepeškrāsns nākamo cepumu plāti.
Cik noprotat, mammai nav īsti labs priekšstats par Maiklu. Patiesībā, viņi ir tikušies vien pāris reizes, bet no maniem saldajiem stāstiem par viņu, mamma viņā nekādu sapņu princi nesaskata.
Es ielēju glāzē pienu, un uzliku uz šķīvja dažu cepumus.
"Un kā gāja Nellijai?" mamma jautāja.
"Nuuu, arī viņai īsti negāja. Turklāt, viņa vēl apgalvo, ka būs modele, un viņa neuztraucas par vidusskolas pabeigšanu, jo viņai tas nav vajadzīgs." paskaidroju.
"Protams, kāda māte, tāda meita. Bet Nellija ir laba maitene, viņu vajag izdabūt no tām domām par modelēm. Viņa ir skaista, bet viņai ir gudra galva, tādu jāliek lietā inteliģētākā darbā!" mamma vārijās.
Mammai ar Nellijas mammu nav labas attiecības. Mēs ar Nelliju esam draudzenes, jau kopš bērnudārza, bet mūsu mammas vienmēr nav satikušas.
Es paņēmu pienu un cepumus, un devos augšā uz savu istabu.
Uzliku to uz galda, un izvilku grāmatas mājasdarbiem. Sāku tos pildīt, paralēli ēdot cepumus.
Drīz jau visi mājasdarbi bija izpildīti. Es ļoti cītīgi mācos, man ir ļoti labas sekmes. Mamma man ir ieaudzinājusi atbildības sajūtu par atzīmēm, un labām sekmēm, tāpēc man tas ir ļoti svarīgi.
Turpmāko vakaru pavadīju savā gultā, ar manu mīļāko grāmatu rokās.
Džeikoba skatapunkts.
Pa manu galvu šaudas neķītras domas, es esmu ļoti uzbudināts. Sajūtot Sofijas roku uz savas kājas, lēnām slīdot uz augšu.
Es sāku palielināt sava džipa ātrumu, nespēdams sagaidīt, kad būsim pie Sofijas.
"Mazais, es nevaru sagaidīt, kad tevi dabūšu!" Sofija teica, kozdama apakšlūpā.
"Es zinu, varētu izģērbt tevi tulīt pat." teicu, vēl mazliet palielinot ātrumu.
Kad beidzot bijām galā, abi ātri izlecām no džipa. Apiedams apkārt džipam es ātri pienācu pie Sofijas sagrābdams viņas pēcpusi, ietriekdams savas lūpas viņas.
Ar otru roku, kurā turēju džipa atslēgas ātri piespiedu podziņu, kas aizslēdza džipu.
Liekot lielus soļus joprojām skūpstoties mēs virzījāmies uz ārdurvju pusi.
Kad sasnsedzām ārdurvis Sofija no somas aši izvilka atslēgu un ielika to durvīs, lai tās atslēgtu. Taču durvis bija vaļā. Jo labāk man.
Sofija izskatījās satraukta, un ar satrauktu skatienu devās iekšā, bet es sāku skūpstīt viņas kaklu.
"Džeikob, pagaidi te, okey?" Sofija teica pamesdama mazo telpu pie ieejas.
"Aghh." smagi nopūtos, un iegāzos krēslā.
Man nepatīk gaidīt, it īpaši tad, kad esmu nogribējies.
Sēdēju un nepacietīgi gaidīju Sofiju. Pēkšņi es dzirdēju balsis. Tā tad mājās, kāds ir. Aghhh, tas nozīmē, ka nevarēsim 'to' darīt te.
Drīz atkal istabiņā ienāca Sofija.
"Džeikob, mani vecāki ir mājās. Sorry, šodien laikam nesanāks." Sofija klusi teica, nedaudz nokaunējusies.
"Kur problēma? Braucam pie manis!" dusmīgi teicu.
"Es nevaru." Sofija attaisnojās.
"Jo??" nesapratnē pacēlu toni.
"Nebļauj, Džeikob. Vienkārši maniem vecākiem tu nepatīc, viņi man neļaus iet." Sofija teica uzlikdama savas rokas man uz krūtīm, cenšoties mani nomierināt.
"Aghhhh." norūcu, un dusmīgs aizgāju.
Es ielēcu savā džipā un aizbraucu uz klubu.
Ejot iekšā es dusmīgi parādiju apsargam savus dokumentus, lai viņš zināt, ka man ir 18.
Es iegāju klubā, un visas meitenes pievērsās man. Viņas sāka dejot man apkārt un pievērst savu uzmanību.
Es paķēru pirmo meitenei, ko redzēju, un sāku viņu skūpstīt. Meitene man nepretojās un es viņu aizvilku uz vienu no privātajām istabiņām.
Es domāju, ka man nav jāpaskaidro, kas tur notika.
Pēc kāda laiciņa abi saburzīti izgājām no istabiņas. Es uzreiz pametu klubu, jo zināju, ka vecāki drīz mani meklēs.
Iesēdos džipā, un kā jau zināju man zvanīja mamma.
"Jā." atbildēju zvanam.
"Kur tu esi, Džeikob? Mums ar tēvu ar tevi ir jāparunā." mamma bargi teica. Taču lai arī cik bargi viņa runāja, viņa vienmēr izklausījās laipna un priecīga.
"Okey, dod man piecas minūtes un būšu mājās." atbildēju un iedarbināju mašīnu.
Noliku telefonu, un braucu mājās.
Kad ienācu mājās, valdīja klusums. Aizgāju līdz viesistabai, kur sēdēja mamma un tētis.
"Par ko jūs gribat runāt?" jautāju nemaz nesasveicinoties, jo viņu sejās valdīja bargs aukstums.
"Apsēdies, dēls." tēvs teica, un es paklausīju.
Labāk don't mess ar viņiem, kad viņi ir dusmīgi.
"Labi, Džeikob, mums zvanīja tavs vēstures skolotājs." mamma teica, nedaudz uzmetot acis uz tēti, kurš vēl joprojām bija diezgan pikts.
"Džeikob , tu nenokārtoji arī vēstures eksāmenu." tēvs noburkšķēja.
"Vai tad rezultāti nebūs zināmi tikai rīt?" es jautāju.
"Nuuu, man ir daži sakariņi skolā...." tētis teica.
"Labi, tas nav svarīgi. Dēls, svarīgākais ir tas, ka tētis sarunāja, ka vēstures eksāmenu liksi vēlreiz." mamma pārtruaca tēti, un nopietni stāstīja.
"Un, tas neko nemaina. Varēji jau sarunāt, lai atka rezultāti tiek nedaudz palaboti, un viss būtu vienkāršāk." teicu tētim, jo šādi viņš izdarīja matemātikas eksāmenā.
"Šoreiz tas nebija iespējams." tēvs nopūšoties teica.
"Vēstures skolotājam bija ideja, ka viņš tev dos kādu skolēnu, un jums būs privātstundas." mammma samidīdama teica.
"Ko?? Kādas privātstundas? Kāpēc jums liekas, ka es iešu uz tām?" paceļot balsi jautāju.
"Jo viss notiks zem mūsu kontroles. Ja neieradīsies uz privātstundām, tiks atņemta kabatas nauda, mašīna, telefons, brīvais laiks utt, bet ja nenoliksi eksāmenu, sēdēsi vidusskolā līdz to pabeigsi, ar paša spēkiem." tēvs uzbļāva.
