Elizabetes skatapunkts.
Diena skolā pagāja diezgan garlaicīgi. Taču visu dienu no prāta nevarēju izmest privātstundas.
Vai es tiešām esmu gatava to darīt? Vai man tiešām tie pāris ekstra dolāri ir tik svarīgi? Laikam es pati sapratu kāpēc piekritu to daru, jo patiesībā es klusi cerēju, ka Džeikobs sadarudzēsies ar mani, es klusi cerēju, ka mēs ar karsēju Sofiju, būsim labākās darudzenes.
No manām domām mani izrāva Nellija.
"Pss, pss. Beta." Nellija man čukstēja vēstures stundā, kad tikko bija izdalītas lapiņas ar testa rezultātiem.
"Nu?" nočukstēju, cenšoties nepievērst skolotāja uzmanību.
"Es nokārtoju eksāmenu!" Nellija iespiedzās.
"Tu joko, vai ne?" jautāju, jo, cik sapratu, Nellijai nevaicās nemaz tik labi.
"Par mata tiesu, bet tomēr!" Nellija turpināja spiegt.
Es jutu patiesu prieku. Man Nellija nebija vienaldzīga, tāpēc tas bija īsts brīnums.
Tikkai tad, es iedomājos ieskatīties savā lapiņā. Protams, ka tur bija apaļi 100%. Tā tad esmu nokārtojusi uz visiem 100.
Pēc vēstures ejot pa gaiteni sajutu roku, kas apvijās man ap vidukli.
"Mazulīt, šodien mums ir svētki." Maikls teica.
"Jo?? Ahh, nevar būt, ka tu nokārtoji eksāmenu?" neticot jautāju.
"52%, knapi!" Maikls teica parādīdams man savu rezultātu lapiņu.
"Un lai to nosvinētu, bet šoreiz tu nevari teikt nē, sarunāts? Džo rīko ballīti." Maikls teica, cerēdams, ka teikšu jā.
"Zini, fuck it. Es iešu. Vienīgais man pus deviņos ir jābūt privātstundā." teicu, nopūšoties.
"Vienalga, vismaz tu būsi līdz tam laikam." Maikls uzsmaidīja un noskūpstīja manas lūpas.
Drīz stundas bija beigušās un es devos mājās, lai sagatavotos ballītei.
Ierados mājās, un sakomplektēju vissmukāko outfitu, kādu jebkad esmu redzējusi.
Uzvilku to un sapratu, ka vairs īsti neizskatos pēc tās pašas nūģes kāda eamu skolā. Es izskatos, pēc tās meitenes, ko visi puiši vēlas, pēc tās kura ir pašpārliecināta, un vienaldzīga.
Uzliku daudz vairāk makeup kā parasti. Savus matus vienkārši atstāju brīvus, ar lokšķērēm ievijot dažas lokas.
Drīz jau man zvanīga Maikls. Viņš man tulīt būs pakaļ, un mēs dosimies uz ballīti kopā.
Džeikoba skatapunkts.
Skola baidzot ir beigusies, un mēs ar Sofiju braucam pie viņas. Atkal.
"Dzirdēji, Džo šodien ballīte." Sofija teica.
"Jā, bet tā kā izgāzos vēsturē, man ir privātstundas." nopūtos.
"Nopietni? Tavi vecāki gan ir idioti. Cikos tev tās privātstundas?" Sofija smejoties teica.
"Pus deviņos. Un mana ķip privātskolotāja ir tā, Maikla, laikam, meitene." teicu.
"Nopietni. Tev reāli neveicas. Un ko tu darīsi līdz tiem pus deviņiem?" Sofija turpināja smieties.
"Papriecāšos ar tevi, mazā!" sacīju, ar neķītru skatienu.
"Nopietni, tik ilgi? Ir tikkai pus pieci, Džeikob." Sofija smaidīja.
"Un? Es nedabūju tevi vakar! Tu domā, ka es nevarēšu?" paliku nedaudz dusmīgs.
Elizabetes skatapunkts.
"Wow, maziņā. Tagad tu tiešām izskaties manis cienīga!" Maikls teica, kad iesēdos viņam blakus mašīnā.
"Kā lūdzu?" jautāju, jo nespēju noticēt savām ausīm.
"Es gribēju teikt, ka tu izskaties vienkārši perfekti." Maikls pārlaboja, un uzspieda buču man uz lūpām.
Kad bijām pie Džo, visur apkārt bija daudz cilvēki. Daudzi izskatījās iedzēruši, bet arī tie, kas bija skaidrā trakoja un dejoja mūzikas ritmā.
Nesapratu, kā cilvēki var pie tā pierast? Maiklam šis viss ir pilnībā nekas, bet es no stresa varētu ielīst zemē.
Maikls visu vakaru turējās man blakus. Viņš mani iepazīstināja ar saviem draugiem ar kuriem vēl nebiju pazīstama.
Tā kā šis man bija kaut kas jauns, man ļoti patika, ka Maikls visu laiku bija ar mani.
"Mazā, es aiziešu uz toleti." Maikls teica, un ātri aizslīdēja prom
Es sajutos stulbi būt vienai, bet nevarēju sekot Maiklam pat līdz toletei.
Es sēdēju un vienkārši vēroju apkārtējos.
Laiks gāja, un Maikls bija prom jau apmēram 15 min. Es sāku nedaudz uztraukties, tāpēc devos viņu meklēt.
"Hey, vai neredzēji Maiklu?" jautāju vienam no Maikla draugiem, ar ko viņš mani šovakar iepazīstināja.
"Redzēju viņu uziedam augšstāvā. Unnnn, nu būšu atklāts, viņš bija ar tīri smuku skuķi." puisis teica.
Ko??? Nē, nē, nē tas nevar būt. Labi, labi tu pārspīlē, Beta. Okey, iešu viņu sameklēt.
Uzgāju augšstāvā, un iegāju vairākās istabās. Dažās no tām bija pārīši skūpstoties vai pat izģērbjot viens otru, bet Maiklu nekur neredzēju.
Nākamajās durvīs, kurās iegāju redzēju Maiklu un....
Maiklu un kaut kādu meiteni.
Viņi abi skūpstījās, abi bija puspliki...
Ak mans Dievs, es nezināju ko darīt. Es klusi izskrēju no istabas, jo nevēlējos sacelt traci. Manuprāt, Maikls nemaz nepamanīja, ka to redzēju.
Izskrēju no Džo mājas un tasinā ceļā devos mājup. Man pār vaigiem bira asaras, es skaļi brēcu. Maikls man nozīmēja daudz, bet es nedomāju, ka varēšu viņam piedot.
Kad beidzot nonācu mājās ieskatījos pulkstenī, agh astoņi.
Es uzskrēju augšā uz savu istabu un pielaboju savu makeup, jo visu biju noraudājusi.
Tā, Elizabet, saņemies. Ej pamāci tam puisim vēsturi, un tad varēsi nākt mājās izraudāties. Okey.
Es saņēmu savi rokās, un paņēmu vēstures grāmatu. Izgāju no mājas, un devos pie Džeikoba.
Džeikoba skatapunkts.
Sofija aizgāja jau pirms pus stundas. Mums bija jauka dieniņa, varējām kārtīgi izpriecāties.
Pēc laiciņa dzirdēju zvanu pie durvīm. Ieskatījos telefonā, jap, pulkstens ir pus deviņi.
Dzirdēju kā mamma atver ārdurvis un ieaicina meiteni iekšā. Pēc brītiņa dzirdēju klauvēšanu pie durvīm.
"Jāāāā." teicu, ļaujot klauvētājam ienākt.
Atvērās durvis un meitene ienāca iekšā. Viņa neizskatījās tā kā skolā. Viņas mati bija vieglās lokās, viņas outfits, mmmm, tie īsie džinsa šorti, viņai bija uzklāta lielāka kārta makeup.
Es nevarēju sevi apspiest meiteni neiekārot. Tikkai tagad labi pamanīju viņas skaistās acis, un perfekto augumu.
