Džeikoba skatapunkts.
Mirkli valdīja neveiklums, jo es nopētiju viņu, bet viņa mani.
"Sataisījies manis dēļ?" teicu, ar flirta pilnu skatienu.
"Kā tad!" meitene teica un aiztaisīja manas istabas durvis.
"Tu netaisies uzvilkt kreklu?" meitene jautāja, nopētot manu augumu.
Tikkai tagad atcerējos, ka vēl joprojām esmu bez krekla.
"Kas ir? Jūti, ka zaudēsi kontroli pār sevi?" teicu pieiedams meitenei tuvāk.
"Ceri vien, man nepatīk tādi patmīļi kā tu." meitene teica un apsēdās uz manas gultas.
"Un kā tad ar Maiklu?" jautāju.
"Ahhhh, zini es esmu šeit dēļ vēstures. Tā tad, man tev ir daži jautājumi." meitene teica, un lika man apsēsties sev blakus uz manas gultas.
"Ko tu vispār zini par vēsturi?" Elizabete jautāja, kad abi sēdējām uz gultas.
"To, ka man ir seksīga vēstures privātskolotāja." neķītri smaidīdams teicu.
"Tu vari beigt." Elizabete sāka maz vai kliegt.
"Beigt ko? Šo?" teicu, un uzlikdams savu roku uz meitnes augšstilba sāku skūpstīt un sūkt viņas kaklu.
"Ko tu pie velna dari?!" Elizabete iebrēcās, un piecēlās no manas gultas.
"Nekliedz. Mani vecāki ir mājās." Teicu un piecēlos kājās viņai blakus.
"Labi, bet tu nedrīksti man vairs pieskarties. Savādāk tavi vecāki uzzinās." viņa teica, ar uzvarētājas smaidu.
"Agh," es nopūtos un atkritu gultā, "nu, tu man mācīsi vēsturi?"
Elizabetes skatapunkts.
"Agh," Džeikobs nopūtās un atkrita gultā, "nu, tu man mācīsi vēsturi?"
"Pabīdies." es teicu un apsēdos viņam blakus gultā.
"Izlasi šo rindkopu." norādīju uz rindkopu grāmatā.
Es iedevu Džeikobam grāmatu.
"Un es prasīšu atstāstīt!" piekodināju, jo savādāk viņš mani nepaklausītu.
Kas notiek?? Pa manu galvu šaudījās domas. Kāpēc Džeikobs mani noskūpstīja. Wtf.
Tad manā galvā iešāvās doma par Maiklu. Kā viņš tā varēja. Man automātiski acīs sariesās asaras. Es nezkatījos uz Džeikobu, bet centos novērsties.
"Tu raudi?" pēkšņi dzirdēju Džeikobu sakām.
"Nē, nē. Tu jau izlasīji?" jautāju, cenšoties pievērsties vēsturei.
"Nopietni, eu. Nu sorry, negribēju tevi aizvainot ar to bučošanos, bet parasti meitenes to izbauda." teikuma sākumu viņš teica skumji, kas bija ļoti mīļi, bet beigās viņš patmīlīgi pasmaidīja.
"Agh, tu man riebies." es teicu, un iesitu viņam pa roku.
"Eu." Džeikobs iebrēcās, ar smaidu uz sejas.
Viņam bija tik mīlīgs smaids. Fui, nē, par ko es domāju.
"Nu tu izlasīji vai nē?" jautāju, jo šeit biju tikkai vēstures dēļ.
"Jap." Džeikobs teica, un es viņam atņēmu grāmatu.
"Tad pastāsti, par ko tur bija." es teicu.
"Tikkai tad, ja pastāstīsi par ko raudāji." Džeikobs mani kaitināja.
"Tu gribi nokārtot eksāmenu, un izpatikt saviem vecākiem, vai nē, ja tu man nepastāstīsi es sūdzēšos un tev nebūs labi." teicu, jo negribēju atklāt Džeikobam par Maikla krāpšanu.
"Agh." Džeikobs norūcās, un sāka stāstīt visu ko atceras.
Kad viņš to bija izdarījis es biju pārsteigta. Džeikobs nemaz nav tik stulbs kā viņš pats sevi padara. Puisis atcerējās diezgan daudz.
"Nav slikti, Džeikob, nav slikti." teicu, kad puisis bija beidzis savu sakāmo. "Redzi, tad jau šodienai pietiks, ne? C'mon, ir piektdiena, tu gan jau arī pēc šī sūda iesi uz Džo ballīti!" Džeikobs teica.
Tas man automātiski lika atcerēties par Maiklu, un viņa stulbo rīcību. Bāc, es atkal sajutu savās acīs sariešamies asaras.
"Tu atkal taisies raudāt?" Džeikobs teica. "Zini, tev taisnība. Šodien pieliksim punktu." teicu, jo tiešām nevēlējos Džeikobam stāstīt par Maiklu.
Es piecēlos no Džeikoba gultas, un paņēmu grāmatu lai dotos prom. Taču mani apturēja Džeikoba roka, kas saņēma manējo.
"Elizabete, man nepatīk, ka tu par visu pinkšķi." Džeikobs teica. "Tad nepievērs tam uzmanību. Kāda tev starpība, ka kaut kāda nūģe raud. Vai tad tas nav tas, ko parasti darat, jūs populārie, liekat pārējiem justies slikti, vai pat raudāt. Vienkārši ignorē mani, sarunāts?" uzbļāvu uz Džeikobu, un izskrēju no viņa istabas, pa taisno dodoties lejā.
Taču to, ko izdarīju tulīt pat arī nožēloju. Īstenībā Džeikobs neko neizdarīja, viņš vienkārši man jautāja, bet es sacēlu bezsakarīgu scēnu.
Noejot lejā viss bija kluss. Vienīgais, ko dzirdēju bija Džeikoba mammas bļaušana uz Džeikobu. Es izskrēju no mājas, un izņēmu no kabatas telefonu. Man ir jāzvana Nellijai. Man vajag viņai visu izstāstīt.
"Nellij, man tev ir tik daudz, ko stāstīt." teicu, kad draudzene pacēla telefonu. "Nu nu, ceru, ka tās ir labas ziņas." Nellija nopūtās, jo pēc mana balss toņa jau varēja saprast, ka tas tā nebūs. "Diemžēl nē." arī es nopūtos.
Es pastāstīju Nellijai visu. Un ar visu es domāju,visu par privātstundām ar Džeikobu, un nu protams, par Maiklu un viņa cūcībām.
"Es zināju, ka Maikls ir cūka, bet ka tik liela, nedomāju gan." Nellija teica, kad biju beigusi stāstīt.
"Bet, ja jau Džeikobs tevi noskūpstīja, tad jau tu varētu saiet kopā ar viņu un atriebties Maiklam." Nellija izstāstija savu rīcības plānu.
"Nellij, tu pajautāji man, varbūt man nemaz Džeikobs nepatīk!" teicu, jo tā arī bija.
"Ahhhh, saulīt. Tu vari melot man, bet ne sev. Džeikobs ir ļoti izskatīgs." Nellija teica.
"Labi, piedod. Mamma liek man iet gulēt. Tiekamies rīt. Čau, un nedomā par to cūku." Nellija teica un nolika klausuli.
Kad tiku mājās es pa taisno devos uz savu gultu.
Tas, ko Nellija teica lika man aizdomāties. Džeikobs tiešām ir izskatīgs, bet es neuzķeršos uz vēl viena populāra nelieša.
