Džeikoba skatapunkts.
Kad Elizabete aizgāja, acīmredzot to redzēja arī mana mamma.
"Džeikob?" mamma dusmīgi jautāja.
"Ko tu izdarīji tai nabaga meitenei? Nu protams, uzmācies, ja?" mamma teica noraizējusies, nopētot mani bez krekla, lai izdarītu secinājumus.
"Nu un. Es jau neuzmācos, vienkārši..." teicu atkrisdams savā gultā. Pirms pabaidzu teikumi, sapratu, ka labāk nevajag mammai visu atstāstīt.
"Agh, Džeikob, un ko tu darīsi, ja viņa vairs nevēlēsies tevi mācīt? Nepabeigsi vidusskolu, kļūsi par sētnieku, vai to tu gribi? Labāk savaldi sevi." mamma kliedza, un aizgāja prom, dramatiski aizcirdama durvis.
Par ko viņa taisa drāmu? Varētu padomāt, ka pasaulē nav citas privātkolotājas.
Nolēmu šovakar nekur neiet, bet vienkārši normāli izgulēties, lai rīt varētu patusēt.
Elizabetes skatapunkts.
Šorīt piecēlos asarās. Es slikti gulēju, un man visu laiku acu priekšā rādījās Maikls un tā meitene. Kā velnu piemin, tā velns klāt.
Mans telefons novibrēja un tur bija ziņa no Maikla.
Čau, maziņā! Ko tu vakar aizgāji no ballītes? Varēji jau man pateikt😡
Atkal manās acīs sakāpa asaras. Es izslēdzu teleconu, un aiz dusmām aizmetu viņu pa gaisu. Man ir vienalga, ja telefona ekrāns būs sašķīdis. Man par visu ir vienalga.
Džeikoba skatapunkts.
Šis rīts iesākās labi, es piecēlos, un sataisījos. Tomēr šodienai man nebija plānu. Tad uz zemes es redzēju izkritušu kladi.
Tā nav manējā, tāpēc tā noteikti ir Elizabetes.
Nolēmu viņai to aiznest, jo man īpaši nebija nekas cits, ko darīt.
Paņēmu kladi un devos pie Elizabetes.
Elizabetes skatapunkts.
Sēdēju savā istabā ietinusies segā, kad dzirdēju kad kāds klauvē pie durvīm.
Man likās, ka tā ir Nellija, tāpēc pat nedomājot par savu histērisko raudāšanu, es skrēju lejā pa kāpnēm, gaidot, kad varēšu cieši apskaut viņas.
Kad atvēru durvis mani pārsteidza tas, ka tur nebija Nellija, bet Džeikobs. Es ātri noslaucīju savas asarām pilnās acis.
"Ammm, ko tu gribi?" teicu, nedaudz satraukta.
"Tu raudi?" Džeikobs uzreiz jautāja.
"Ammm, n..n...nē." es teicu trīcošā balsī.
"Nemelo man! Elizabete, es neesmu akls. Klausies, ja tas ir dēļ manis..." Džeikobs kļuva patiešām uztraukts, un pacēla balsi, līdz es viņu pārtraucu.
"Tas nav par tevi." klusi sacīju.
"Tad par ko?" Džeikobs, vai lūdzās, lai viņam pastāstu.
Man patika tas, ka Džeikobam rūp kas ir ar mani, tomēr nesaprotu kapēc?
"Kāpēc tev tas vispār rūp? Kāpēc tev nav vienalga, par kaut kādu nūģi no tavas skolas?" teicu ko domāju.
"Jo, pirmais, tās privātstundas ir mēsls, un ja mēs būtu draugi, tad tās noteikti būtu foršākas. Otrais, man nepatīk, ka seksīgas meitenes raud." Džeikobs teica, un beigās viņam uzplauka smaids.
Viņa mīlīgais smaids, lika man pasmaidīt, vai pat klusiņām iesmieties.
"Nu redzi, man patīk, ka tu smaidi! Bet tomēr pastāstīsi, kāpēc šī visa histērija?" Džeikobs jautāja.
"Pfh," es smagi nopūtos, "tu nāksi iekšā vai stāvēsim durvīs?"
Džeikobs spēra dažus soļus uz priekšu, un nedroši ienāca mājā. Kamēr es aiztaisīju durvis, un abi iegājām viesu istabā, un apsēdāmies dīvānā.
"Vakar ballītē redzēju Maiklu krāpjam mani." teicu.
"Un?? Tu tikai par to cel brēku?" Džeikobs teica izsmiedams mani.
"Redzi, es jau tā domāju, tev mani nesaprast." teicu, un paslēpu savu seju spilvenā.
"Piedod, bet tiešām tevi nesaprotu. Vienkārši pamet viņu un dzīvo tālāk." Džeikobs teica.
"Bet, nu, varbūt tu tā varētu, bet es nē." teicu.
"Jo?" Džeikobs vēl joprojām mani nesaprata.
"Joooo, ja es izšķiršos ar Maiklu man visi tie draugi, ar kuriem mani iepazīstināja Maikls no manis novērsīsies. Jau tagad visi domā, ka esmu nūģe, bet ko tad visi domās pēc tam? Es būšu vēl lielāka lūzere." šņukstēju.
"Agh, dabūsi citus draugus, un tici man, ja jau tagad visi domā, ka esi nūģe, pat satiekoties ar to idiotu, nekas nenotiks ja būsi vēl lūzere." Džeikobs uzlika savu roku man uz muguras un lēnām mani paijāja.
"Tu esi idiots." es teicu Džeikobam.
"Es tikkai cenšos būt jauks, okey, vispār atnācu lai atdotu tev tavu kladi." Džeikobs teica, un tikkai tad pamanīju kladi puiša rokās.
"Paldies, nevajadzēja jau nākt, tu varēji man atdot to skolā, vai nākamajā privātstundā." teicu paņemdama kladi.
"Okey, tagad man jāiet. Un nepinkšķi." Džeikobs teica, un aizgāja.
Nolēmu piezvanīt Nellijai, jo man tiešām trūka viņas atbalsts.
"Čau, kā tu jūties, saulīt?" Nellija teica balsī, itkā runātu ar piecgadnieku.
"Un kā tu domā? Negribi, atnākt pie manis, lūdzu?" lūdzos.
"Agh, nu labi. Man taču jābūt blakus savai bff, viņas pirmajā šķiršanās reizē." izklausījās, ka arī Nellija mani izsmej.
"Tad nāc." teicu viņai un noliku klausuli.
Pēc apmēram 15 min, pa durvīm ienāca Nellija. Viņa vienmēr nāca neklauvējort, jo šajā mājā viņa ir tik bieži, ka varētu te dzīvot.
"Labi, man radās ģeniāla ideja." Nellija satraukti teica, atrodot mani viesistabā.
"Nu, nu?" teicu, jo parasti šīs Nellijas ģeniālās idejas nebija nekas labs.
"Mēs varētu tevi sapost, sataisīt šo matu ērkuli tev uz galvas, un uzlikt nedaudz par daudz makeup." Nellija teica.
"Tas izklausās pēc kā tāda, ko tu darīji man, kad mums bija astoņi." nedaudz iesmējos.
"Nevajag, labi." Nellija teica un paņēma mani aiz rokas vilkdama mani uz manu istabu.
Kad nonācām augšā Nellija nodiktēja man rāmi sēdēt uz savas gultas, bet viņa devās pa taisno uz manu skapi.
"Nē.....nē....mhm, arī nē....ammm, nē, tas neder." Nellija teica burtiski izķemmējot manu skapi.
"Te nekas nav labi," Nellija teica, "ahhhh, man ir ideja. Iepirkšanās." Nellija spiedza no laimes.
Nellijai patīk mode, un patīk iepirkties. Viņa ir traki skaista, un tik tipiska meitene.
"Agh, tu zini manas domas par iepirkšanos." noburkšķēju.
Man turpretī riebjas iepirkties, kas var būt labs rinķojot pa veikaliem pilniem ar bacēkļiem, un pārģērbjoties mazās kabīnītēs, desmitiem reižu.
"Man ir vienlga. Tu skolā būsi skaista, un Maikls visu padarīto nožēlos." Nellija smaidīdama teica.
