Elizabetes skatapunkts.
Ir nākamais rīts. Šodien skolā uzzināsim vēstures eksāmena rezultātus.
No gultas izkāpu diezgan labā omā.
Šodien nedaudz vairāk pacentos izskatīties labi, jo negribēju, lai kāds man izbojā šo labi iesākušos dienu.
Devos lejā pa kāpnēm un aizgāju uz virtuvi.
Pie ledusskapja bija atstāta zīmīte:
"Aizmirsu pateikt, bet es dodos pie vecmammas uz trim nedēļām. Vajadzīga palīdzība pavasara tīrīšanai. Nauda ir lādītē, skapī virs izlietnes, lai gan ledusskapī ir pietiekami daudz ēdiens. Bučas, lai jauka diena, saulīt, MAMMA."
Es nezināju kā justies, būt priecīgai, vai skumjai. Taču es neļāvu tam pārāk iesēsties savā galvā.
Paķēru ko ēdamu un piezvanīju Maiklam.
"Čau, negribi mani pa ceļam uz skolu aizvest?" jautāju.
"Protams, maziņā. Es būšu pēc 10 min." Maikls teica, un es noliku klaususli.
Šo 10 min laikā apēdu brokastis un uzvilku apavus. Tad jau dzirdēju mašīnas taures ārpus mājas.
Es izskrēju no mājas, aizslēdzu durvis un ielēcu Maikla mašīnā.
"Čau." sasveicinājos.
"Tikkai čau?" Maikls jautāja, paceldams vienu uzaci.
Es uzreiz sapratu, ko viņš grib. Es paliecos un noskūpstīju viņu. Nezinu, kas man bija uznācis bet šoreiz izdarīju to daudz kaislīgāk un raupjāk.
"Wow, tu mani pārsteidz Beta." Maikls teica kamēr iesēdos atpakaļ savā sēdeklī, ar plaukstu noslaukot muti.
"Jo?" jautāju paskatīdamies uz Maiklu.
"Jo tu šodien izskaties daudz labāk, un izturies arī. Man patīk šī jaunā tu, mazulīt." Maikls teica un sāka braukt.
Džeikoba skatapunkts.
Šorīt pamodos sliktā garstāvoklī. Jau zināju, ka eksāmenu nenokārtoju, tāpēc man nemaz negribējās iet uz skolu.
Bet tomēr pecēlos, un saģērbies devos lejā.
"Neaizmirsti, ka šodien tev jāsatiekas ar vēstures skolotāju un tavu jauno privātskolotāju." mamma teica, pasniedzot man brokastis.
"Aghhh, tu zini, ka es to negribu." teicu mammai, cerot, ka viņa mani sapratīs.
"Džeikob, mēs ar tēvu tevi kontrolēsim. Man žēl, saprotu, ka negribi to darīt, bet nevaram pieļaut, ka nepabeidz vidusskolu." mamma teica.
"Hmmmm, nu labi." noņurdēju neapmierināts.
Kad biju paēdis, devos uz savu džipu un braucot uz skolu pa ceļam savācu Sofiju.
"Čau, mazais." Sofija teica, un noskūpstīja mani.
Es itkā atbildēju viņas skūpstam, bet tas noteikti nebija tik kaislīgi cik parasti.
"Mazais, kas noticis. Tu esi dusmīgs par vakardienu?" Sofija jautāja.
"Protams, bļāviens es tevi gribēju, bet tev tikkai uztrauc, ko tavi vecāki teiks. Mazā, šī nav pirmā reize, kad dari kaut ko vecākiem nezinot." dusmīgs teicu.
"Ak mans Dievs, tev tiešām tā jācepjas. Šodien ir piekdiena, mani vecāki man ļaus, papriecāsimies šodien, nu?" Sofija teica, un aplika savas rokas ap manu kaklu.
"Okey." noņurdēju, un nu jau daudz kaislīgāk noskūpstīju Sofiju.
Elizabetes skatapunkts.
Kad ierados skolā mani uzreiz pasauca vēstures skolotājs.
Viņš mani paņēma aiz rokas, kad es knapi varēju atvadīties no Maikla.
Skolotājs mani ievilka savā kabinetā.
"Man ar tevi jārunā, Elizabete." skolotājs teica, norādot uz krēslu priekšā savam galdam.
"Es tā noprotu..." teicu, izskatoties nedaudz nesapratnē.
Kas notiek?? Nevar taču būt, ka es nenokārtoju vēstures eksāmenu??
"Tā tad, par šo jautājumu jau apspriedos ar tavu māti, viņa tam deva piekrišanu, un teica, lai piekodinu, ja tu piekritīsi dabūsi vairāk kabatas naudu." skolotājs teica.
"Ammm, piekritīšu kam?" jautāju.
"Vai tu, lūdzu, nevarētu pasniegt privātstundas vēsturē, vienam šīs skolas studentam?" skolotājs nopietni jautāja.
"Un tieši kuram?" jautāju, jo tas bija svarīgi.
"Džeikobam Milleram." skolotājs teica.
Džeikobam Milleram, Džeikobam Milleram, Džeikobam Milleram. Tas atkārtojās manā galvā vairākas reizes.
"Viņš nenokārtoja vēstures eksāmenu." skolotājs nopūtās.
"Nebrīnos." nočukstēju.
"Ko??" Skolotājs jautāja.
"Nekas, turpiniet." pieklājīgi teicu.
"Tātad, tas būtu jauki, ja tu varētu viņam izpalīdzēt. Viņa vecāki nokārtoja to, ka viņš atkārtos eksāmenu pēc kāda laiciņa." skolotājs stāstīja.
"Es gan īsti nedomāju, ka viņš pats piekritīs, Mister. Melū." teicu, jo daudz maz zinot Džeikobu, nelikās, ka viņam šī doma nāks viegli.
"Protams, ka viņš to nevēlas. Taču visas privātstundas notiks zem viņa vecāku kontroles, un tev mani jāinformē par visu progresu vēsturē." skolotājs teica.
"Labi, es piekrītu. Piekrītu, jo esmu jauka, un man noderētu ekstra kabatas nauda." smaidīdama teicu.
Džeikoba skatapunkts.
Uzreiz, kad ierados skolā devos uz vēstures skolotāja kabinetu. Gribu visas lietas nokārtot jau jo paša rīta, lai vēlāk nav jādomā par tām muļķīgajām privātstundām.
Ieejot kabinetā redzēju skolotāju runājam ar vienu no tām nūģēm.
"Sorry, ienākšu vēlāk." teicu, un devos ārā, bet vēstures skolotājs mani pārtrauca.
"Nē, nē. Džeikob, tu esi laipni aicināts." Mr. Melū teica norādīdams uz krēslu blakus nūģei.
Aizgāju un iegāzos krēslā.
"Jap?" teicu skolotājam, jūtot nūģes skatienu uz manis.
"Par privātstundām, tā tad, šī ir tava jaunā privātskolotāja, Elizabete." skolotājs teica, norādīdams uz nūģi man blakus.
Es paskatījos uz viņu, kamēr viņa turpināja skatīties uz mani.
"Nopietni?" es jautāju uztaisīdams visreibīgāko sejas izteiksmi.
"Jā, nopietni. Taču, ja nevēlies nokārtot eksāmenu, izdabājot saviem vecākiem, es varu to arī nedarīt." nūģe, vārdā Elizabete teica.
"Hmm, tu esi Maikla meitene, ja?" jautāju, jo atcerējos ko teica Sofija, toreiz, kad viņa apsēdās pie mūsu galdiņa ēdnīcā.
"Kāds visam šim vispār sakars ar Maiklu, un jā viņš ir mans puisis." Elizabete teica, un tad jau zvanīja pirmais zvans uz stundu.
"Labi, ejiet uz stundu. Džeikob, tavi vecāki piekodināja, ka šodien ir jānotiek pirmajai privātstundai, pus deviņos, pie tevis. Neaizmirsti." skolotājs teica man uz nūģei.
Abi izgājām no kabineta, un nesarunājoties aizgājām katrs uz savu pusi.
