Elizabetes skatapunkts.
"Nu, labi." Džeikobs teica, un dusmīgi pazuda no mana skatapunkta.
Es turpināju doties mājās, līdz pie manis pienāca kāds puisis. Šo puisi es redzēju pirmo reizi, taču viņš izskatījās aizdomīgs.
"Mazā, ejam pie manis." puisis teica, aplikdams savu roku ap maniem pleciem.
Uzreiz sajutu alkahola smaržu, varēja noprast, ka puisis ir par daudz iedzēris.
"Varbūt, labāk nē." es teicu, novākdama puiša roku no manis.
"Man vienlaga, tu nāksi ar mani." puisis sažmiedza balsi, un teica cieši pievilkdams mani sev klāt.
Manī iestājās panika, es nebiju radusi pie šādām situācijām.
Puisis mani vilka sev līdzi. Es biju šoka stāvoklī tomēr pretojos. Es centos vis visādi izlocīties, sāku pat puisi sist, taču viņš bija daudz stiprāks.
"Hey, liec viņu mierā." izdzirdēju zēna balsi sakam.
Mana sirds atslāba, kad sapratu, ka tas ir Džeikobs.
Iedzērušais puisis pagriezās pret Džeikobu, un tikkai pasmējās.
"Un ko tu izdarīsi?" smīkņājot par Džeikobu viņš teica.
Es redzēju kā Džeikobā sakāpj dusmas, es viņu nekad neesmu redzējusi tik aizkaitinātu.
Bez jebkāda brīdinājuma Džeikobs stipri iesita puisim, kurš jau tā vāļi turējās kājās. Iedzērušais puisis nogāzās zemē ar asiņojošu degunu. Stiens + alkahols lika puisim atslēgties turpat uz ceļa.
"Ejam, Elizabet." Džeikobs teica paņemdams mani aiz rokas, vēl joprojām skatīdamies uz zemē guļošo puisi.
Es ļāvu Džeikoba rokai savienoties ar manējo cieši to saspiežot.
"Es tevi pavadīšu līdz mājām." Džeikobs beidzot teica pāc mirkļa neveikla klusuma.
"Ahm, paldies." kautrīgi teicu.
"Nav par ko, tev vajadzēja palīdzību, un man bija jārīkojas." Džeikobs teica.
Es paskatījos uz Džeikobu, bet viņš neskatījās atpakaļ, viņam bija auksts, fokusēts skatiens uz priekšu.
Visu ceļu valdīja neveikls klusums. Un es biju priecīga, kad beidzot bijām pie manas mājas.
"Paldies." es teicu nopūšoties, un cieši apskāvu Džeikobu.
"Esi uzmanīgāka nākamreiz, labi!" Džeikobs mani atlaida, no apskāviena, un pamāja, ejot prom.
Es skumji iegāju mājās, un pa taisno devos gulēt.
*nākamajā rītā*
Kad piecēlos jutos ļoti slikti. Es nevarēju domāt par vakardienu, jo tas manī iedzina bailes.
Mans telefons sāka vibrēt, un kad paskatījos, tā bija mamma.
"Aghhh" nodomāju, jo man nav garstāvoklis runāt ar viņas.
"Jā?" paceļot klausuli centos runāt pēc iespējas priecīgāk.
"Sveika, kā tev klājas meitiņ?" mamma jautāja.
Un tālāk sekoja bezgalīgi daudz bezjēdzīgu jautājumu. Uz kuriem man diemžēl nācās atbildēt.
Kad zvans beidzot bija beidzies, es sataisījos skolai.
Teikšu godīgi, šodien man bija vienalga, par visu. Jo lai nez cik labi es šodien izskatītos, visi tāpat par mani smietos.
Es uzvilku melnus legingus, melnu oversize džemperi, sasēju matus nekārtīgā copē, un neliku nekādu makeup.
Tā kā saruna ar mammu aizņēma daudz laika no mana rīta, es nepaspēju paēst brokastis.
*skolā*
Visi gaiteņi bija skolēnu pilni. Taču neviens neskatījās uz mani. Man likās, ka šīs skolas skolēni tiek pāri skandāliem ne tik ātri. Tomēr tas priekš manis nebija nekas slikts. Es ļoti priecājos par to.
Gaitenī ieraudzīju Nelliju. Nolēmu meiteni neignorēt, bet iet uzreiz izrunāries.
"Nellij?" es klusi, un uzmanīgi iesāku.
"Jā?" Nellija bargi teica, pat acis nepacēlusi no sava telefona.
"Ammmm, piedod." nedaudz vilcinājos, bet saņēmu drosmi.
"Par?" Nellija vēl joprojām bija auksta.
"Piedod, ka visu salaidu dēlī. Tu tiešām centies visu uzlabot, bet....bet, es muļķe visu sabojāju." man acīs sariesās asaras vien par to domājot.
"Aghh," Nellija smahi nopūtās, "labi."
"Labi, ko?" nesapratnē teicu.
"Es tev piedodu." Nellija beidzot pacēla acis no sava telefona, un viņas sejā iezagās smaids.
Es nevarēju sevi atturēt, tāpēc meiteni cieši apskāvu.
"Es mīlu tevi, draudzenīt!" Nellija iečukstēja man ausī, kamēr mēs apskāvāmies.
"Es tevi arī!!" klusi iespiedzos.
Un mūsu jauko momentu iztraucēja zvans uz stundu. Par laimi, šodien mums pirmā stunda ir kopīga.
Mēs lēni, varbūt pat speciāli, devāmies uz klasi.
"Hey, vai dzirdēji lielākos jaunumus." Nellija man teica.
"Neesmu pārliecināta vai vispār vēlos." teicu, lai gan Nellija izskatījās priecīga.
"Šos tu gribēsi, Sofija un Džeikobs ..... izšķīrās." Nellija teica maz vai no laimes spiedzot.
"Nopieni, kāpēc?" jautāju, taču neizrādīju ne mazāko prieku.
Viss tas ko Džeikobs man ir nodarījis tiešām iepaidojis manas domas par viņu, lai gan vakar viņš mani izglāba...
"Wellll, neviens īsti nezin, taču daži saka, ka viņš vakar pārgulēja ar citu meiteni, un Sofija viņu pieķēra." Nellija stāstīja.
"Tā nav taisnība." pēkšņi izdzirdējām Džeikobu no mugurpuses sakam.
"Tu mūs noklausies?" jautāju puisim.
"Nē, es vienkārši dodos uz klasi." Džeikobs teica, un izgāja cauri starp mums divām atvērdams klases durvis.
Mēs abas neko neteikdamas iegājām klasē un apsēdāmies savā vietā.
*pēc mācību stundas*
Protams šī stunda pagāja garlaicīgi. Taču centos koncentrēties uz mācībām.
"Hey, amm, varbūt šodien privātstundas pārceļam?" kāds pieskārās manam plecam, un teica.
Loģiski, ka tas bija Džeikobs.
"Zini, mēs jau esam izlaiduši vairākas, un tas nebūtu labi, ja protams vēlies pabeigt skolu, bet ja nē..." pagriezos un teicu, līdz Džeikobs mani pārtrauca.
"Okey, okey. Bet tad varbūt lai tās notiek tieši pēc skolas, nu zini, lai viss ir ātrāk galā." Džeikobs teica.
"Nav problēmu, varam tā darīt." atcirtu.
"Btw, labs outfits." Džeikobs nosmīnēja un aizgāja.
Tikai tagad atcerējos, ka šodien nebiju īpaši centusies. Tomēr es nebiju plānojusi, ka šī diena būs tik viegla, vai pat jauka.
