Elizabetes skatapunkts.
"Elizabet, es tevi pierunāju te doties. Tu nemaz negribēji, nu protams, ka te būs Maikls, kā es par to neiedomājos. Aghhh." Džeikobs šaustīja sevi.
"Džeikob, paklaisies," es teicu un puisis piepacēla savas acis, "Pirms tas viss ar Maiklu notika, es pavadīju brīnišķīgu laiku. Man bija ļoti jautri,un, unnnn, tas kas notika ar Maiklu nebija nekas traks. Viss taču beidzās labi. Nešausti sevi, Džeikob."
Tikkai tagad es pamanīju, ka sarunas laikā biju saņēmusi abas puiša rokas.
"Zini, Elizabet, to ko es tagad izdarīšu es ļoti nožēlošu." Džeikobs teica un vēl pēdējo reizi ieskatījās man acīs pirms...
Pirms viņš pieliecās un mani noskūpstīja.
Viņa skūpsts bija maigs un trausls. No sākuma Džeikobs skūpstīja mani lēni, lai saprastu, kā es jūtos, un vai to vēlos. Sākumā es biju šokā un skūpstam neatbildēju, bet tas drīz mainijās.
Mana sirds sāka dauzīties, līdz tā atmaiga. Džeikobs labi skūpstījās, laikam es to tagad tikkai pamanīju, jo beidzot to izbaudīju.
Taču pēkšņi puisis atrāva savas lūpas no manējām.
"Tā bija kļūda." Džeikobs teica un iedarbināja mašīnu.
Man galvā bija simtiem vārdu, ko teikt, simtiem domu, bet no manas mutes neiznāca neviens pats vārds.
Drīz jau mēs bijām pie manas mājas, par cik es dzīvoju tajā pašā ielā, kur notika ballīte.
Džeikobs apstājās pie manas mājas.
"Džeikob..." es centos iesākt.
"Nevajag. Vienkārši ej." Džeikobs teica, pat nepaskatīdamies uz mani.
Pēdējais, ko teicu aizverot mašīnas durvis bija: "Paldies."
Es atslēdzu mājas durvis, un uzreiz devos uz savu istabu. Bija diezgan vēls.
Ieejot istabā man galvā sariesās simtiem domu. Kāpēc gan viņam likās, ka tā bija kļūda?
Un tad es sapratu. Es taču vēljoprojām esmu tā pati lūzere, kas vienmēr. Iešana uz ballītēm, un visa šī padarīšana ar Džeikobu, lika man par to aizmirst.
Tikkai tad es atcerējos, ka nepiezvanīju Nellijai par to, ka es pametu ballīti.
"Hey, Nellij. Man viss ir labi, es esmu mājās." teicu Nellijai, kad viņa pacēla klausuli.
"Okey, paklau, es nevaru runāt. Es satiku puisi, viņu sauc Džordans. Es tev vēlāk visu pastāstīšu, atā." viss ko Nellija man teica.
Es laikam biju gaidījusi, ka viņa par mani iztrauksies nedaudz vairāk, bet nu nekas. Labi, ka vismaz kādam šis vakars būs izdevies.
*nākamajā rītā*
Man likās, ka miegs man palīdzēs, bet nē. Es jutos slikti. Es ceru, ka silta duša man palīdzēs.
Labi, ka šodien ir sestdiena. Izkāpjot no dušas es izdomāju piezvanīt Nellijai un izaicināt viņu uz tasi kafijas.
*kafeijnīcā*
Es izstāstīju visu Nellijai. Visu, kas notika ar Maiklu, un nu protams arī par skūpstu ar Džeikobu.
"Tagad es atdzīstu, man Džeikobs patiešām patīk." teicu Nellijai.
"Agh, nu es nezinu, Elizabet." Nellija šaubīgi teica.
"Bet ko lai es daru?" izmisīgi centos atrast atbildi šai situācijai.
"Manuprāt, jums pirmdien ir jāizrunājas." Nellija ieteica.
"Nellij, es nevaru viņam atklāt, to ka man viņš patīk. Doma vien man liek vemt." es noteicu.
Lai arī cik ļoti man tas nepatiktu, man vajag parunāt ar Džeikobu.
*nākamā pirmdiena*
Es ierados skolā un mani atkal pie sevis kabinetā ievilka vēstures skolotājs.
"Elizabet, Džeikobs nomainīja savu vēstures privātskolotāju!" mr.Melū teica.
"K-k-ko?" neveikli jautāju.
"Nezinu, kāpēc, bet tu viņam vairs to nemācīsi. Vēlējos tev pateikt paldies, ka to uzņēmies, bet tavs darbs ir padarīts." skolotājs man uzsmaidīja.
Es šokēta izgāju ārā no klases, nemaz nesakot ne vārda. Nu, labi. Ja Džeikobs tā vēlas, tad lai arī viss tā paliek.
Pirmajā stundā es parasti satieku Džeikobu, bet šodien viņa nebija.
"Čau, es esmu Kems." kāds puisis, kuru iepriekš neesmu redzējusi teica.
"Ammm, Elizabete." atbildēju, kamēr puisis apsēdās man blakus.
"Skolēni," angļu valodas skolotāja iesāka, "ceru, ka neesat aizmirsuši, ka šonedēļ mēs dodamies nelielā ekskursijā uz teātri."
Es par to pilnībā biju aizmirsusi. Šis brauciens tiešām ir šonedēļ.
Sākās stunda, un stundas laikā mēs ar Kemu, diezgan daudz sarunājāmies. Mums tiešām bija diezgan daudz kopīgu interešu. Taču galvā man vienmēr palika Džeikobs. Un neskaitāmi jautājumi par un ap viņu.
*pēc stundas*
"Paldies, ka neļāvi man aizmigt tajā stundā." Kems jauki teica.
"Es centos." nedaudz iesmējos.
"Bez tevis, tā stunda notiekti būtu bijusi pavisam stulba. Okey, tiekamies vēlāk." Kems teica.
"Okey, atā." atbildēju.
"Kas tas bija?" Nellija teica pienākdama pie manis, "Vēlviens, draudziņš?"
"Beidz, Nellij. Mēs tikkai tikko iepazināmies." es atcirtu.
"Žēl gan." Nellija teica un mēs abas iesmējāmies. "Viņš bija diezgan smukiņš."
Jā, viņš ir izskatīgs. Taču nesacenšas ar Džeikobu. Džeikobs ir perfekts.
"Heyy, zeme izsauc Elizabeti." Nellija iztraucēja manas domas.
"Piedod, vienkārši... Džeikobs, šodien nebija angļu valodā. Es parasti viņu tur satieku." rūgti noteicu.
"Varbūt viņš cenšas izvairīties no tevis?" Nellija secināja.
"Iespējams, bet tomēr šaubos. Viņš basto gandrīz visu laiku." es sacīju.
"Viņam noteikti tu patīc, Elizabet. Es tikkai nesaprotu, kāpēc viņš no tā atturas." Nellija iegrima domās.
"Hello, es esmu nūģe. Džeikobam noteikti ir 50 daudz populārāku un skaistāku meiteņu par mani." teicu.
"Beidz, tu esi pārāk nejauka pret sevi. Vai esi ieskatījusies spogulī?" Nellija pasmaidīja.
