Atšķirīgie

6

- Tas ir lieliski, bet tai pašā laikā izsklausās traģiski,- Viegli smaidot,sacīju.
- Es zinu, bet nevienam dzīve nav viegla, galvenais ir nepadoties,- Rebeka plaši smaidot, atbildēja.
- Piekrītu,- Viegli iesmejoties,sacīju.
- Pastāsti man kaut ko par sevi, es vienkārši jūtu to saikni starp mums,- meitene viegli iesmejoties,sacīja, kas lika man apmulsts.
- Kādu saikni ?- paceļot vienu uzaci uz augšu, jautāju.
- Tu nemaz nezini par tādu ? Tātad, tādi kā mēs uzreiz izjūtam saikni pret citiem tādiem kā mēs, tas nozīmē kad varam viens otram uzticēties, uzreiz rodās vienam pret otru saikne, uzticības, draudzības saikne,- Rebeka smaidot atbildēja.
- Oh, pirmo reiz ko tādu dzirdi, bet tas ir ļoti kolasāli,- Izbrīnīti sacīju, kas lika meitenei iesmieties.
- Es zinu,- viņa viegli pamājot ar galvu, atbildēja.
- Tad tāpēc man bija tāda sajūta, kad uzreiz ieraudzīju Tevi,- viegli saraugdama uzacis, sacīju.
- Es tieši tā pat jutos ,- Rebeka viegli pasmaidot, sacīja.
- Sanāk, kad līdz šim, tik pret tevi un labāko draugu esmu izjutusi ko tādu,- iesmejoties sacīju meitenei.
- Tas ir forši kad vismaz ir kāds kam vari uzticēties,- meitene vāji smaidot, sacīja.
- Kā tu to domā ?- mazliet apjukusi, jautāju.
- Tu vienkārši esi tik otrais cilvēks pret kuru jūtu ko tādu ,- meitene skmuji atbildēja. Es nezinu kāpēc, bet man ir sajūta , kad viņa ir zaudēju sev kādu kuram reiz ir uzticējusies.
- Pareizi tu domā,- meitene skatoties man dziļi acīs, sacīja.
- Ko ?- apjukusi jautāju.
- Piedod, es nejauši dzirdēju tavas domas,- meitene nokarot galvu, atvainojās.
- Viss kārtībā, bet ja var zināt, kad notika ?- piesardzīgi jautāju meitenei, un uzliku savu roku uz viņas. Rebekas acis uzreiz aizceļoja līdz manai rokai.
- Man reiz bija dvīņumāsa, starp mums bija šī saikne, bet reiz kādā dienā notika šausmīgs negadījums, kā rezultātā viņa nomira. Es īsti nevēlos par to runāt,- meitene skumji uzsmaidot, atbildēja man.
- Piedod, es saprotu tevi,- veltos meitenei skumju smaidu, sacīju.
- Labi, pietiek par skumjām tēmām. tā tu man arī nepastāstīji neko par sevi,- meitene atkal no jauna plaši pasmaidot, sacīja.
- Nav jau daudz ko stāstīt, esmu bārene, nekad neesmu satikusi savus vecākus un nekas neviena ģimene nebija mani paņēmusi pie sevis. Pamatskolā iepazinos ar savu labāko draugu , Greisonu , viņš man ir vienīgais tūvais cilvēks, tāpēc nevēlos zaudēt viņu. Viemēr biju ticējusi vilkačiem, vampīriem, raganām un pārējiem, tāpēc man bija tik viegli pieņemt šo jauno pasauli,- paraustot plecus, sacīju meitenei.
- Oh, izklausāskad tev arī nav bijusi diezko spīdoša dzīve,- meitene vāji pasmaidot, sacīja.
- Jā, bet kad Greisons ienāca manā dzīvē, viss kļūva labāk,- plaši smaidot, sacīju meitenei.
- Tas ir lieliski, bet, kā tu tiki pārvērsta ?- Rebeka paceļot vienu uzaci uz augšu, jautāja.
- Tas ir vispār diezgan smieklīgi, aptuveni piecus mēnešus atpakaļ, biju vēlu vakarā devusies pastaigā pa mežu, tur es sagriezu nejauši kāju un nākamā momentā pie manis bija mans glābējs,- iesmejoties atbildēju meitenei.
- Glābējs ?- Rebeka apjukusi jautāja.
- Es nezinu tā vīrieša vārdu kurš mani pārvēta, tāpēc iesaucu viņu par savu glābēju,- smaidot atbildēju meitenei.
- Oh, tu tiešām esi ļoti intresanta meitene ,- Rebeka iesmejoties, sacja, kas lika man pamāt ar galvu. Taisījos jau viņai ko sacīt, kad kāds pēkšņi uzlika roku man uz pleca. Pagriežoties sapratu lad tas ir Greisons.
- Čau, kā tu mani atradi ?- Paceļot vienu uzaci uz augšu, jautāju.
- Jutu kad esi šeit,- zēns iesmejoties sacīja, un apsēdās man blakus. Tik pēc pāris sekundēm viņš saprata kad neesmu šeit viena.
- Ak jā, Greison, šī ir Rebeka, ragana, Rebeka, šis ir Greisons, mans labākas draugs,- Smaidot , iepazīstināju abus .
- Prieks iepazīties,- Rebeka plaši smaidot, sacīja.
- Apusēji,- Greisons velto viņa tik pat plašu smaidu, sacīja.
Kurš zin, iespējams pat Rebeka spēs mums palīdzēt atrast Džesiku, jo tak šī pasaule ir brīnumu pilna.