Atšķirīgie

8

 

- Šis ir tik vienreizēji, daba, svaigs gaiss, nav cilvēku, kalni,meži un saulīte,- Rebeka smaidot sacīja, un  priecīga sasita plaukstas.
- Piekrītu, šeit ir burvīgi,- plaši smaidot, piekritu draudzenei.
- Nevēlos jūs abas iztraucēt, bet telts ir gatava un mums vaidzētu sākt domāt par ugunskuru,- Greisons viegli iesmejoties, sacīja.
- Es aiziešu pēc malkas, - Smaidot atbildēju draugam, un uzsāku doties dziļāk mežā.
Es nebiju domājusi kad šis mazais pārgājiens būs tik kolasāls. Bija pagājusi vairāk kā pusdiena kopš staigājām pa kalniem un mežiem līdz atradām šo pasakaino vietu.
Atpūsties ir diezgan forši, jā, to ee nevaru noliegt, bet man ir jāatcerās iemesls kāpēc ierados šeit.
Bija pagājušas jau kādas desmit minūtes kopš staigāju un meklē malku priekš ugunskura, līdz sajutu asins smaržu. Cilvēka asinis.

Kā man riebjas tās fejas. Viņas vienmēr ir tik kaitinošas un uzbāzīgas, bāž savus degunus citu darīšanās. Bija tik otrā diena kopš esmu Kalifornījā , un jau kāds ir mani nokaitinājis. Varbūt tas bija mazliet par skarbu ko nodarīju viņām pēc tam kad viņas bija mani nokaitinājušas, bet nu dusmu iespaidā esmu šausmīgs. Vienu vārdu sakot, es viņas dzīvas būdamas nodedzināju. Pateicoties vecākiem esmu daļēji vampīrs un ragana. Tā kā tas ir diezgan forši.
Neatceros kāpēc un kā, bet biju nonācis kaut kādā mežā un staigājos , un protams kārtējo reizi manas domas bija aizklīdušas līdz viņai. Meitenei kuru es pārvērtu. Lai cik ļoti es censtos to noliegt, es nespēju nekādīgi neiedomāties par viņu. Diez kā viņai iet ? Vai es reiz viņu atkal satikšu ? Kā viņai dzīvojās jaunā dzīve ? Vai viņa nožēlo savu izvēli ? Šie jautājumi mani visu laiku neliek mierā.
Stipri nopurinājis galvu, uzsāku doties ārpus no meža, līdz sajutu cilvēka asinis. Protams vampīriem ir privalēģīja ātri skriet, tāpēc aši nonācu pie šī civēka. Vēlējos jau doties klāt viņam, un izsūkt no viņa visas asinis, bet pēkšņi pie viņa piesteidzās kāda sieviete. Tā bija viņa. Meitene kuru es pārvērtu.

- Ak mans Dievs, kas jums noticis ? -  Pielikdama roku priekšā mutei, jautāju.
- Lūdzu glāb manu dzīvību ,- vīriets saķerot ar abām rokām brūci, sacīja.
- Ko ? - Atraudama acis no viņa kājas, es apmulsusi jautāju.
- Es zinu kas tu esi , - Vīriets skatoties man acīs, sacīja.
- Jūs ko jauciet, ļaujiet man izsaukt ambulanci ,- ar drebošu balsi, sacīju, un izvilku telefonu no kabatas.
- Nē , es zinu kad esi vampīre ! - Vīriets dusmīgi noskaldīja, kas lika man uzreiz sastingt. Kā viņš zin ? Viņš ir mednieks ?
- Kungs, jūs ko jauciet, vampīri neeksistē, man šķiet jūs esiet traumējis mazliet galvu kritiena laikā ,- ar drebošu balsi, čukstus atbildēju viņam, un pati negribot nolaidu acis līdz asinīm. Es tik sen neesmu viņas dzērusi, kad pilnībā jūtu kā man iekšas sāk vārīties dēļ viņu pieprasījuma.
- Es zinu ko es runāju, Tevi nodot bālā ādas krāsa un acis, es redzu kā tu alksti manu asiņu,- vīriets mazliet iesmejoties sacīja, un mazliet ievaidējās dēļ sāpēm.
- Kungs ,- klusi nopūsdamās sacīju, bet viņš mani uzreiz pārtrauca.
- Lūdzu pārvērt mani, es vēlos būt tāds kā Tu ,- Vīriets skatoties izmisīgi man acīs, sacīja.
- Bet es nezinu kā to izdarīt,- Gari nopūsdamies, un padevusies atbildēju viņam.
- Es Tev uzticos ,- Vīriets vāji pasmaidot sacīja, un pasniedza man savu roku.
Rokas gandrīz vai pašas no sevis pietuvojās viņa rokai, un saķēra to. Ilkņi uzreiz izlīda ārā un nākamajā momentā tika iecirsti viņa miesā. Asinis, cilvēka asinis, cik sen es nebīju tās nogaršojusi. Tik saldas un tai pašā laikā sāļas. Viņas bija pašas labākās, uzreiz varēja just kā caur visu ķermeni izšaujas cauri stiprs enerģījas vilnis.
- Pietiek, lūdzu,- vīriets vājā balsī sacīja, kas mani atsauca reālitāte. Man ir jāapstājas, pirms es viņu nogalinu. Bet viņas ir tik gardas. Ko lai es daru. Pēkšņi uz mana pleca uzgūlās maiga roka.
- Lea, pietiek, tu nogalināsi viņu,- Greisons drebošā balsī sacīja, kas lika man uzreiz atrauties no vīrieša.
Tik līdz es sapratu kas te notiek, mani pārņēma liels emocīju vilnis.
- Kas tiko notika ?- drebošā balsī jautāju, un jutu kā man pār vaigiem tek asaras.
- Tu gandrīz nogalināji viņu, pat nepaspējot pārvērst,- Greisons lūkodamies un vīrieša, sacīja. Mans skaties uzreiz aizslīdzēja līdz viņam. Visur bija asinis, visa zāle bija asinīs, manis dēļ.
- Lūdzu izdari to ,- vīriets vāji čukstor sacīja. Es uzreiz piegāju pie viņa, un notupos vienā līmenī ar viņu.
- Jūs esiet pārliecināts ?- vēl pēdējo reizi pajautāju viņa. Par atbildi es tik dabūju pretīm vāju smaidu un mazu galvas mājienu. Vairs neko negaidot es iekodu sev rokā un pieliku roku pie viņa mutes. Ja viņš vēlas dzīvot tādu dzīvi kā vampīrs, man viņam ir jāiebaro manas asinis un pēc tam jāsalauž sprands. Pēc tam kad viņš piecelsies būs vampīrs.
Pēc pāris sekundēm vīriets atrāvās no manas rokas.
- Dari to , un paldies Tev par šo dāvanu,- vīriets vēl pēdējo reiz man uzsmaidot sacīja, un aizvēra acis. Es saprazdama viņa mājienu, darīju kas jādara. Es nogalināju viņu.