Atšķirīgie

7

- Greison, Rebeka, ko sakāt ja mēs visi trīs paņemam mazu atpūtu, uz dodamies kādā mazā izbraucienā un pēc tam pārgājienā ?- Smaidot jautāju abiem draugiem, un pati mazliet iesmējos par savu ideju.
- Jā, es labprāt vēlētos izvēdināt galvu no visa šī,- Greisons plaši smaidot, atbildēja.
- Es esmu ar mieru , un man ir ideja kur mēs varētu doties,- Rebeka sasitot plaukstas kopā, sajūsmināta sacīja.
- Lieliski, - Greisons viegli iesmejoties par meitenes reakciju, sacīja.
- Es cītīgi klausos,- Smaidot sacīju draudzenei.
- Mēs varētu ar autobusu aizbraukt uz kādu vietu kur ir tuvumā kalni un meži, un tad doties turp mazā pārgājienā un pēc tam pārnakšņot mežā teltīs,- Rebeka plaši smaidot, izstāstīja savu ideju.
Mežs, vieta kas man asocējas ar labāk atmiņām, bet vairāk ar sliktām. Kad vēl mācījos skolā, un nebiju iepazinusies ar Greisonu, vecie skolas biedri man viemēr mežā piekāva, pazemoja un ņirgājās par mani. Nebija bijusi tāda diena kad dēļ viņiem es atgriestos bāriņnamā bez asarām. Bij reizes kad viņi mani turēja, kamēr citi mani sita. Atceroties visas tās atmiņas , uzreiz atceros visas sāpes kam izgāju cauri. Katru pušumu kas smeldzēja un dzēla kā elle, katru zilumu, lausto kaulu. Visas šīs atmiņas mani nomocīja. Bet gadiem ejot es biju iemācījusies viņas noslēpt dziļi kādā stūrītī, bet protams, kopš esmu vampīre, visas emocījas ir divreiz stiprākas un asākas, kā rezultātā man ir no jauna jāmācas ar to sadzīvot.
- Man ir žēl,- Rebeka nolaižot skatienu uz savām rokām, sacīja. Sākumā es samulsu ko viņa ar to domā, bet pēc tam sapratu, viņa lasīja manas domas.
- Viss kārtībā, tā ir pagātne, - Viegli smaidot, atbildēju draudzenei.
- Atkal atmiņas ?- Greisons ar noraizējušos skatienu, jautāja.
- Jā, bet viss kārtībā, - šoreiz jau plašāk smaidot, atbildēju draugiem.
- Ja vēlies, es varu tev palīdzēt viņas aizmirst,- Rebeka izliekot roku man uz pleca, sacīja.
Uz brīdi, uz mazu brītiņu man iešāvās galvā doma kad tā būtu labāk, bet nē, lai cik sliktas un sāpīgas atmiņas tās būtu, bez viņām es tahad nebūtu nonākusi šeit.
- Būs jau labi, - Plaši smaidot draudzenei , atbildēju.
- Salauztais smaids,- draudzene gari nopūsdamās, sacīja.
- Ko ? - Greisons paceļot vienu uzaci uz augšu, jautāja.
- Tev ir salauzts smaida, - Meitene vāji pasmaidot, atbildēja.
- Es īsti nezinu ko lai saka, tas bija kompliments vai kā ?- Viegli iesmejoties, sacīju.
- Tas bija vairāk domāts tā, kad tavas acis nodot to kad tas smaida ir paties, bet salauzts dēļ atmiņām,- Rebeka iekožot sev viegli lūpā, atbildēja.
- Oh, tas gan nav labi, acis visu nodod,- Viegli iesmejoties sacīju, un pēc tam aizvēru acis.
Jā, acis spēj cilvēkus viegli nodot. Tu jūties sāpināts, ar viltus smaidu tu to noslēpsi, bet acis tevi nodos. Dēļ šī es nespēju izmukt no runāšanas ar psihologu. Kad bāriņnamā audzinātājas sāka pamanīt kad ar mani nav labi, es tiku aizsūtīta pie ārstiem. Viss būtu bijis labi, ja vienīgi manas acis nebūtu nodevušas visu. Es neesmu tas cilvēks kam patīk runāt par savām problēmā, bet toreiz es salūzu. Es atceros kā dēļ raudāšanas man likās kad visas maliņas sāp, kā galva dunēja un sirds lēkāja. Es nekad savā dzīvē nebiju tik slikti jutusies dēļ raudāšanas. Bet visam reiz pienāk pirmā reize, tāda ir dzīve, to es esmu sapratusi.
- Labi, pietiks par skumjām lietām runāt, labāk pastāsti sīkāk kas mums ir vajadzīgs šim mazajam pārgājienam,- Greisons plaši smaidot, jautāja.
- Tieši tā, tāpēc uz priekšu tik Rebeka, stāsti mums,- Iesmejoties sacīju, kas lika abiem draugiem man veltīt plašu smaidu.
- Ne pa tematu, bet es vēlos lai jūs ziniet kad esmu neizsakāmi laimīga kad jūs abi ienācāt manā dzīvē,- Rebeka plaši smaidot, un ar asarām acīs, sacīja mums. Mēs ar Greisonu neko nesakot abi vienkārši apskāvām meiteni. Ja vien viņa zinātu cik esmu laimīga arī par šo.