Te♡amo

11.nodaļa-Ardievu, mani mīļie!

Pēc mēneša ilgām mocībām es beidzot esmu izlēmusi, kā rīkoties tālāk... Šodien es braucu uz jaunu vietu.
No šodienas es dzīvošu  nelielā dzīvoklītī un mācīšos citā skolā. Neliegšos-tas ir ļoti tālu no mājām, bet visi uzskata, ka mans uzskats par to, ka tā man būs labāk ir pareizs.
Es ļoti ceru, ka man izdosies tur nokoncentrēties un beidzot beigt vainot sevi par Samantu...
-Man Jūsu pietrūks!--Saku un apķertos ap visu kakliem. Fabiāns iznes manus koferus no mājas.
-Jaunkundze, varam braukt!-Viņš kā robots saka.
-Sazvanīsimies skype, labi?-Sebastiāns vaicā. Es pamāju un viņi pavada mani līdz mašīnai.
-Atceries, ka tev viņa jāsargā Fabiān! Tu esi viņas jaunais miesassargs.-Patēvs sāka. Fabiāns paspiež viņam roku un atver man aizmugurējās durvis. Es iekāpju mašīnā un atveru logu.
-Ardievu, mani mīļie!--Nosaku un mašīna sāk braukt.
Pēc piecpadsmit stundām.
Esam nobraukuši jau labu gabalu, bet vēl pat neesam tuvu galapunktam. Vismaz man tā šķiet.
-Ko tu saki,Skaj, piestāsim viesnīcā atpūsties līdz rītam? Esmu ļoti noguris.-Fabiāns saka. Es pasmaidu un pamāju.

Viesnīcā mums paziņo,ka brīvs ir tikai viens numuriņš un tas esot ļoti šaurs, bet ar divvietīgo gultu.

-Vai nav iespējams gulēt uz grīdas?-Fabiāns vaicā kad jau kādu laiciņu esam numuriņā.
-Izskatās, kā te ir vietas? Te pat knapi gultai var garām paiet, lai tiktu uz vannas istabu! Turklāt tu uz grīdas nebūtu izgulējies. Un es taču nekožu! Pajautāsim vēl vienu segu un miers!-Saku. Fabiāns pasmaida un pamāj.
Vēlāk.
-Arlabunakti, Skaj!-Fabiāns saka. Es pasmaidu.
-Arlabunakti Fabiān!--Saku un aizvēru plakstiņus, bet tie atsprāgst vaļā, kad gluži negaidīti Fabiāns piekļaujas pie manām lūpām. Es nekautrējos, ka man viņš patīk, tāpēc pievelku puisi sev tuvāk, lai atbildētu skūpstam...