Te♡amo

31.daļa-Sisters?!?

Jau atkal es vairākas stundas kratos piesmakušā mašīnā un domāju par to, ar ko man nāksies sastapties tur-manās vecajās mājās. Jā, protams, es gribu satikt gan Tristanu, gan Dioru, gan auklīti, bet manas domas ir tikai pie viena, man ļoti svarīga cilvēka, kurš neilgā pazīšanās brīdī ir iekarojis manu sirsniņu un lauzis manu depresiju....Pie Paula.
-Māsiņ, mēs esam klāt!-Sebastiāns saka un velta man skumju skatienu. Es izspiežu vāru smaidu un saņemoties izkāpju no mašīnas taču tūlīt pat arī atkrītu tajā atpakaļ, jo man pamatīgi sareibst galva.
-Meitiņ!-Dzirdu auklītes balsi, taču miglā nespēju sazīmēt viņas stāvu.
Tumsa...

Piemostos savā vecajā istabā. Tā ir pamatīgi mainījusi savu izkārtojumu un interjeru, bet man patīk!
-Māsiņ,tu pamodies!-Sadzirdu Samantas balsi. Viņa apsēžas uz manas gultas un atglauž vienu matu šķipsu no manas sejas.
Kaut kas nav tā kā vajag!?!
-Semij, ko tu gribi no manis?-Vaicāju satverot pusmāsas kalsno roku.
-Patiesībā es gribu tev atvainoties par to, ko tev visu laiku tiku nodarījusi un teikusi! Man patiešām tagad ir kauns pašai par sevi... Visvairāk jau tavā priekšā... Piedod man Skailar!-Samanta saka. Es ierauju viņu savā apskāvienā.
-Māsas?!!-Vaicāju. Samanta atraujas un sparīgi pamāj. Es ieraugu viņas acīs pavīdam asaras, bet viņa tās aši aizgaiņā.
-Tikai tu un es! Es vairs neļaušu nevienam par tevi smieties māsiņ!-Samanta saka un paloca gaisā savu mazo pirkstiņu. Es saviju to ar savu mazo pirkstiņu un veltu pusmāsai siltu smaidu, pretī saņemot vēl siltāku...