Te♡amo

29.daļa- Man nav vārdu...

-Kā tā jādodas?!? Es nevaru, Sebastiān! Es tikai tagad sāku atlabt no depresijas!-Saku un manās acīs sariešas asaras. Sebs mani apskauj, bet tas nemaz nepalīdz! Ne šoreiz!
-Sebastiān, tu nesaproti!
-Ko es nesaprotu?!? Man nākas pamest Džo un tu saki, ka es neko nesaprotu?!?-Sebastiāns paceļ balsi.
-Es neesmu viņu īstais bērns! Priekš kam viņiem mani vajag?!?-Saļimstot gar sienu vaicāju.
-Jo, tu esi viņiem īpaša.-Sebs saka. Pēkšņi atceros stipro pļauku no patēva puses, zilo vaigu un sāpes.
-Ja es būtu īpaša labā veidā, tēvs nebūtu man iesitis!-Saku un pieceļoties atstāju dzīvokli.

Izvelku no kabatas telefonu un uzspiežu Tristana numuru.
Pēc piektā pīkstiena puisis paceļ.
-Skaja, tā tu?!?-Viņa balsī var dzirdēt prieku.
-Čau, Tristan! Piedod, ka zvanu tik vēlu..
-Nekas, Skaj! Es tāpat neguļu, spēlēju kārtis ar Dioru!-Tristans saka.
-Tu spēlē kārtis Tristan?-Manā sejā atplaukst smaids.
-Ā! Jā, nu jau kādu laiku māku!-Tristans atbild.-Anywais! Kad tu domā atgriezties?!?-Tristans vaicā.
-Jau šijā nedēļas nogalē!-Saku.
-Nopietni?!? Bet tu neizklausies pārāk priecīga, Skaj!
-Es neesmu.... Šeit ir mani labākie un...mans puisis. Es negribu pamest viņus.-Saku.
-Man šķita, ka mēs esam tavi labākie!-Klausulē atskan Dioras balss.
-Jūs visi esat. Bet Pauls?!? Mums vēl tik daudz būtu kopā jāpiedzīvo.-Saku ar nelielu nožēlu balsī. Tristans nopūšas.
-Ņem viņu līdz!-Diora saka.
-Diora, viņam ir dvīne, kura ir kopā ar manu brāli! Turklāt šeit es pārvaru savu psihisko stāvokli! Es negribu atgriezties!-Paceļu balsi. Nometu klausuli un turpat palieku-sēžot uz soliņa parkā un izplūstot asarās.