Forever Together

28

Es apsēdos uz gultas ar vaļā muti.
Akdievs! Bērnu es nepaturēšu, bet iznēsāšu un tad atdošu adopcijai. Es nevaru viņu paturēt, es esmu par jaunu. Pēc pāris gadiem es noteikti centīšos viņu uzmeklēt, vismaz lai zinātu kā viņa/š dzīvo.
-Kenij! Man ir japasaka Neitam- klusi čukstēju
-Tad aiziet! Jo ātrāk, jo labāk, tici man! - Viņš mudināja mani
Es piecēlos no gultas, piegāju pie durvīm un gāju tieši Neita istabas virzienā. Pieklauvēju un gāju iekšā. A tur Neits stāv bez krekla.
~bāc nu, viņš ir tik Hooot!~ nodomāju ~ Amēlij, saņemies!~ domās dusmīgi bļāvu uz sevi.
-Neit, man vajag ar tevi parunāt. - noteicu un apsēdos uz puiša gultas
-Nu?- apsēdās man blakām
-Tas kas notika vakar... - mazliet vilcinājos, jo nezināju kā Neitam to pateikt - Tam ir nelāgas sekas.. -
-Kas nu ?-
- Ammm, es esmu stāvoklī ... - skatoties uz zemi teicu puisism
-Paga, ko ? - izmisis jautāja. Tad iestājās klusums. - Ak Dievs, Amēlij... piedod. Tiešām.. Lūdzu piedod. - viņš apskāva mani un visu laiku atvainojās.
Tā nu mēs tur sēdējam klusumā, apskāvušies. Tad beidzot Neits ierunājās:
-Ko tu ar bērnu darīsi? -
-Es vēl īsti nezinu, bet domāju, ka atdošu adopcijai - Vēl joprojām skatījos uz zemi, jo nespēju ieskatīties puisim acīs
-Tātad tu negribi paturēt bērnu, ja? - Viņš skatījās uz mani
-Es nezinu, Neit! Bet pašlaik domāju, ka nē. Ar laiku varbūt pārdomāšu.. - beidzot paskatījos uz viņu - ja arī atdošu, tad pēc gadiem viņu uzmeklēšu, lai uzzinātu kā viņam vai viņai klājas. -
-Mmmm.. bet ja tomēr paturēsi,es gribu lai zini, ka vienmēr atbalstīšu tevi. -
-Paldies, Neit! - Apskāvu puisis un aizgāju uz savu istabu, lai pagulētu mazliet.
Ieejot istabā redzēju, ka Kennijs aizmidzis gulēja manā gultā. Apgūlos blakus un aizmigu.

Nav nekas īpaši garais, bet tomēr daļa. ☺ Ceru, ka jums patīk. ☺
Mæ.