Forever Together

26

Pamodos blakus Neitam, kurš vēl saldi gulēja. Piecēlos sēdus un ar acīm meklēju savas drēbes. Paņēmu vienu no segām un aptinu to sev apkārt, lai varētu savākt drēbes un tīties uz savu istabu.
Izkāpu no gultas. Tikai tad es sapratu, ka man ir pohas. Es jutos pārāk štruntīgi, bet mēs ar Keniju bijām sarunājuši tikties. Aši savācu drēbes un pametu Neita istabu.
Iegāju savā istabā, nometu drēbes uz gultas un sāku domāt kur es vakar atstāju telefonu. Bāc, Neita istabā. Aghh.. atradu citas drēbes, ātri noskalojos un gāju pakaļ savam telefonam, pie reizes aiznesot Neitam viņa segu.
Ejot atpakaļ uz savu istabu, es pamanīju, ka uz dīvāna guļ Kara. Negribēju viņu modināt tāpēc gāju uz savu istabu. Protams, tā nebūšu es ja es neaizcirtīšu durvis ar lielu troksni. Gan jau Kara pamodās. Malacis, Amēlij!
Apsēdos savā istabā pie galda un zvanīju Kenijam.
Saruna:
"Sveiks, brāļuk" teicu cik vien mīļi spēju
"Hey! Vai pareizāk Labrīt" viņš samiegojies atburkšķēja
Tikai tad es izdomāju paskatīties cik ir pulkstenis, protams tas rādīja piecas minūtes pāri septiņiem. Kurš idiots ceļās tik agri brīvdienā un vēl zvana kādam?!
"Piedod! Es laikam tevi pamodināju.." sajutu sevī vainas sajūtu
"Nekas, kam negadās." Nu jau mazliet možāk, brālis atbildēja
"Atceries, mēs šodien gribējām iet ārā.. tu vēl joprojām to vēlies?" Iesmējos
"JĀ, " brālis pārliecinoši un bez vilcināšanās atbildēja " kāpēc jautā?"
"Tāpat, cikos ejam?" Mazliet vīlusies jautāju
Es tiešām cerēju, ka viņš negribēs iet ārā.
"Nu , ja jau tu mani pamodināji un pati esi pamodusies.. tad varbūt pēc stundas?" Brālis jautāja
"Kur?" Protams mani mīļie, labie pretjautājumi
"Parkā.. pie tavas tagadējās mājas." Brālis domīgi teica
"Labi, pēc stundas parkā."
"Tiekamies!" Kenijs paspēja vēl iesaukties pirms nometu.
Sarunas beigas.
Mans vēders sāka burkšķēt, tāpēc devos uz virtuvi, kura bija briezmīgi nekārtīga pēc vakardienas, lai sagatavotu brokastis.
Paņēmu augļus un sataisīju augļu salātus ar putukrējumu, paēdu un devos taisīties, lai varētu iet.