[Iesaldēts uz nenoteiktu laiku]Good Girls Love Bad Boys

*12. Daļa

Kad stunda beidzās,es atviegloti nopūtos. Es paķēru somu,un kā vājprātīga pasmaidīju,jo stundas bija beigušās. Es aizskrēju līdz skolas durvīm un atviegloti ar mugurpusi noslīdēju gar sienu. Es jutos tik pilna ar notikumiem,bet tik sasodīti tukša dēļ nezināšanas. Pie garderobes satiku Adriannu. Es pieskrēju pie viņas  un stipri samīļoju.
-Eu,es nevaru paelpot!-viņa smaidīdama iespiedzās.
-Eu,kur ir Endrū?-es smaidīdama iesaucos. Adrianna pasmaidīja un paķēra mani aiz rokas. Es nesaprašanā devos viņai līdzi. Aiz skolas  rožu krūmiem Endrū bija ar meiteni. Viņi smējās un meitene ķiķināja. Par cik mēs esam "ideālas" draudzenes,mēs cik klusi vien spējām,piezagāmies pie Endrū un tās meitenes. Kopā ar Adriannu nostājāmies lekšanas pozā un kā sarunājušas,reizē lecām un bļāvām "PIEĶĒRĀM"
Endrū salecās un no visa spēka meta savu penāli pret pusi,kur atskanēja mūsu bļaušana. Penālis nolidoja pāris centimetrus gar manu seju,un atdūrās pret kādu citu skolēnu. Endrū nosarcis atvainojās Kimam,skolas populārajam,stilīgajam čalim,kas tika izraidīts no Tifānijas grupas,jo bija par izpalīdzīgu un jauku.
-Vecīt,nākamreiz skaties,kur ved pastaigāties savu penāli! Nedod Dievs,ras atdursies pret kādu skolotāju.-Kims nosmēja un devās ar savu baru uz basketbola grozu pusi.
-Es esmu Kellija-meitene pavisam droši sacīja un uzsmaidīja mums.
-Adrianna,un šī ir Mia- Adrianna vaicājoši uzlūkoja starojošo meiteni.
Adrianna turpināja iznīcinoši blezt uz Kellijas pusi. Kellija nesaprašanā blenza uz Adriannu,un tad šķita,ka viņas prātā iededzas lampiņa.
-Ouh,un es esmu Endrū māsa-viņa piesardzīgi teica. Un šķita,ka Adriannas acīs uguntiņa izdziest.
-Kāpēc mēs par tevi neko nezinājām,Kell?-es ieinteresēti vaicāju. Kellijas seja sadrūma.
-Es piedzimu ar trim deguniem,mani turēja skapī,līdz mums pietika naudas operācijai-Kellija tēloti nopietni sacīja,un mēs visas izplūdām smieklos.
-Kellij,mēs varam par tevi uzzināt vairāk?-Adrianna sacīja.
-Krllija Andersena,17 gadi,mīļākā krāsa laima zaļā un citrona dzeltenā-Kellija dedzīgi stāstīja.
-Un tavs dzīves stāsts?-es dedzīgi ievaicājos.
-Esmu Endrū dvīne. Dzemdību laikā mūsu mātei pateica,ka es neidzīvoju...-Kellija skumji novilka,un es redzēju viņas acīs sariešamies asaras.
Rakstīja Optimiste_Vendija