[Iesaldēts uz nenoteiktu laiku]Good Girls Love Bad Boys

*23.Daļa

Adrianna palīdz man tikt atpakaļ uz mājām, tomēr domas par pārvākšanos mani nogalina... Vai tiešām tādai ir jābūt manai ģimenei? Vai tiešām viņiem vienmēr ir jāsačakarē mana nākotne... Mana tagadne... VISA MANA DZĪVE!
- Mia, es apsolu, ka centīšos pierunāt vecākus braukt ciemos. Labi?- Adrianna mani apskauj un asaras atkal sāk plūst pār maniem vaigiem.
- Mia, te tu esi!- Nora paverot durvis izsaucas.- Nāc taču kravāt mantas!- Viņa saka. Ak mans Dievs, cik gan labprāt es viņai tagad iemestu ar akmeni tieši pa pieri.
- Labi, Adrian, es nu iešu...- Saku draudzenei un atstāju viņu savas mājas priekšā izplūstam asarās.
- Nora, ja tu vēl kaut reizi mūžā izjauksi man ko svarīgu ar savu balsi, es zvēru, ka nositīšu tevi!- Ienākot mājā es uzrūcu māsai un dodos uz savu istabu kravāt koferus.
Kad nonāku savā istabā manas acis atkal piepildīja asaras. Visur bija salikti tukšie koferi un pāris manas lietas bija savākusi Nora. Es izvelku telefonu no savas kabatas un to atbloķēju. Tur jau mirgoja ziņa no Eliota: "Sveika, maziņā! Es sapņoju par tevi! Nevaru vien sagaidīt, to brīdi kad atkal tevi satikšu..."  Es saņemu sevi rokās un sāku kravāt savas mantas ik pa brīdim notraušot pāris asaru no saviem vaigiem.  Tad es nolēmju ātri ieiet dušā, lai izskatītos kaut nedaudz pēc cilvēka.

Apģērbjos un turpinu kravāt koferus, kas pilnīgi noteikti aizņems vēl vismaz trīs stundas.
- Mia, mēs izbraucam sešos!- Mātes balss liek manu ādu pārklāt zosādai. Es viņu neieredzu... Ienīstu...
- Man vienalga!- Norūcu. Visas manas asaras ir pārvērtušās dusmās.

Tieši sešos mana naudkārā māte piebungā pie manas istabas durvīm, liekot man saprast, ka mēs braucam.
- Vai patiesi jūs nevarat mani kaut uz divām stundām likt mierā?!?- Es uzrūcu atverot durvis, bet manā priekšā stāv tētis. Viņa acīs var redzēt skumjas un nožēlu.
- Meitiņ, piedod, ka mums jāparvācas...Es tiešām nevēlos tevi sāpināt, bet saproti meitiņ... Ja man nebūs darba, mēs izputesim un kļūsim par reālām žurkām...- Tētis saka. Es noriju asaru kamolu un apķeros ap tēta kaklu.
- Būs labi tēt. Gan es tikšu tam pāri...- Es saku tēta plecā mazliet šņukstošā balsī.
- Mana meita.- Tētis saka maigi noglaudot manus matus.- Bet tagad braucam, labi?- Viņš saka atraisot manu apskāvienu. Es skumji pamāju un paņēmu divus svarīgākos koferus. Tad es pametu savu istabu un dodos uz mašīnu, kurā noteikti Nora ar māti priecīgi čivinās, tāpēc jau iepriekš esmu sagatavojusi pilnu telefona bateriju un skaļākās austiņas kas man ir.
Un nu ko! Murgs var sākties!
- Nu ko! Naudiņa! Gaidi mūs!- Mātes teksts iekāpjot mašīnā liek man apgriezt acis pret viņu un saniknoti norūkties.
- Tēt, esi tik mīļš, un liec viņai aizvērt muti!- Nora saka un atspiež galvu pret logu. Tēta sejā parādās jautrs, apmierināts smīns, bet māte nosodoši pavēro mani un Noru...

Rakstīja- bad_girl_for_all_ un es ļoti atvainojos, ka tik ilgi nebija daļiņas. Tas tiešām nāk grūti, bet mēs cenšamies visu savilkt kaut kā kopā.💕Šī daļiņa ir mazliet garāka, bet ne tik ļoti, jo man pietrūka iedvesma😅Šo drīkstat mani sist, ja gribat😂 
So  Vendž, turpini!😍