You Should Be Going

Izrādās...

Es atvēru acis. Es atrados pagrabā. To varēja spriest pēc zirnekļu tīkliem un aukstās temperatūras. Man uzmetās zossāda. Es nesapratu kas notika. Es cēlos kājās, bet manas rokas bija saslēgtas ķēdēs kas bija iemūrētas sienā. Es noslīdēju gar sienu un sāku raudāt. Es saucu palīgā. Ieraudziju kāpnes kuras veda uz izeju, un pa tām kāds ienāca.
"Aah! PALĪDZAT! Vismaz kāds mani sadzirdēja!" Es pacēlu galvu un tur stāvēja patēvs.
"T..tt.t.....TU?! KO TEV VAJAG NO MANIS?!" Atkāpos atpakaļ.
"Pf...Saulīt mīļā, no tevis man nevajag pilnīgi neko, man vajag tevi!" Viņš teica un sāka smieties.
"Kopš šodienas TU kalpo MAN! Saprati?"
Es dusmīgi skatijos uz viņu. Es biju gatava izraut viņa rīkli ārā, ja vien nebūtu ķēdes. Viņš uzbļāva man virsū un iesitot man pļauku, noliecu galvu.
"Cik tu tomēr esi stulba Roza!" Viņš teica un iesita vēlreiz, bet tā ka es atslēdzos.

Pamodos. Es atrados tur pat, pie sienas, pieķēdēta. Es sapratu ka tas nav nekāds sapnis. Tā ir realitāte.

~Nu ko tagad Roza? Kārtējo reizi esi iekūlusies nepatikšanās.
Apsveicu! Tava dzīve ir melnāka par kaut kādu tumšu istabu. Vienkārši nav ko teikt!
Kārtējo reizi tu esi vainīga, bet nesaproti par ko.

Kapēc man tā neveicas?!
Kas es esmu?
Kapēc?~

Pie sevis prātoju. Es apskatijos apkārt. Uz grīdas mētājās lupatas, kurpju pāri, trauki, cigarešu atliekas, sērkociņu kastītes, skaidas. Zem lupatām bija vēl kaut kas. Es paskatijos uz mazo lodziņu kas istabu padarīja par vienu toni gaišāku, bet tāpat bija tumšs. Paskatijos kaut kur sev tuvumā un pacēlu kaut kādu t-kreklu. BINGO! Veco laiku telefons.
Es aizsniedzos pēc telefona. Bāc! Baterijas nav ar visu vāciņu. Paskatijos apkārt. Ieraudziju to stūrī un mēğināju to aizsniegt. Nekas nesanāca. Es atradu kociņu un ar kociņa palīdzību dabuju rokās bateriju. Es ātri ieslēdzu telefonu un noķēru zonu. Uzreiz zvaniju Greisonam, tākā biju iegaumējusi viņa numuru. Viņš pacēla, un izklausijās ka viņš kaut kur steidzas.
"G..greison!??" Es raustijos.
"ROZA?! ES TECI MEKLĒJU! KUR tu esi?"
"P..patēvs..m..m.mani nolaupija! Palīdzi Greison!"
"KUR TU ESI?!"
"P..p..pagrabā! Greison..a..ātrāk!"
Es izdzirdēju ka patēvs skrien lejā pa kāpnēm.
"GREISON! PALĪGĀ! ĀTRI!!!"
Man atņēma telefonu.
"Tu sīkā ku*e!" Patēvs noteica žņaudzot mani pie sienas.
"Pats. Tāds." Teicu izbrūkot asarās.
Viņš atvēzējās un nežēlīgi iesita pa vēderu. Es saķēru sānu. Pieplaku pie zemes mēģinot saukt palīdzību, bet nespēju. Es noģību no sāpēm.
--------------------
Kā jums patīk? 😄😄😄