You Should Be Going

Dzīva?

Es atvēru acis. Es strados gaišā plašā telpā. Man blakus atradās ārsts. Paskatoties pa labi, es ieraudziju Greisonu kurš maigi turēja manu roku un noloecis galvu kautko čukstēja. Aiz durvīm redzēju Ditu runājot ar ārstiem. Es izdvesu vārgu "Greison". Viņš pacēla galvu. Greisons poenāca man tuvāk lai varu viņu apskaut.
"Greison..tu nezini cik laimīga es esmu...tevi redzot"
Man sasāpējās sāns un uzliku uz tā roku.
"Elpojiet dziļi un nedariet liekas kustības!" Ārsts brīdināja.
Man gar vaigu notecēja asara. Es saņēmu Greisa roku un lūdzos lai viņš mani nepamet. Es negribēju būt viena.
"Roza, es vienmēr būšu blakus! Es tevi neatlaidīšu!" Viņš teica apliekot otru plaukstu ap manējo. Palātā ienāca Dita.
"Roza, tevi grib satikt...Lukass"
Es apdomājos. Atļāvu viņam ienākt tikai Greisona klātbūtnē. Viņš ienāca palātā ar ziediem. Ieraudziju ka viņam pār seju tek asaras. Viņš apsēdās man otrā pusē.
"Roz, piedod man! Es biju muļķis! Es negribēju lai viss notiek bez tevis, bet patēvs mani piespieda teikt ka man nav māsas. Lūdzu piedod!" Viņš lūdzās.
"Viss....kārtībā.." es nopūtu. Greisons izgāja ārā parunāties ar Lukasu. Es biju ļoti nogurusi tadēļ aizmigu. Kad pamodos, ārsts teica ka varu doties mājās, ja ļaus sevi apskatīt reizi nedēļā. Es nevarot pārslogot sevi. Un tad ir jautājums, kur es tagad dzīvošot? Es padzīvošos pie Greisona. Brālis parakstija papīrus par to ka viņš uzņemas atbildību par mani, jo man nav 18 gadi. Greisons turot manu roku, veda mani uz mašīnu. Es nevarēju diez ko ātri paiet, bet centos nepārslogot Greisu. Iekāpām mašīnā un piestājām pie smoothie veikala.
"Kuru tu gribi?" Greisons man jautāja.
"Es negribu. Gribu mājās." Atteicu domājot par manu mammu. Greiss tomēr iegāja iekšā un paņēma divus šokolādes smoothie. Kad piebraucām pie mājas, es teicu ka pasēdēšu uz terases. Es apsēdos un izdzirdēju durvju zvanu. Momentā mājā ieskrēja Kima un metās mani apķert.
"Ak Dievs! Roza! Es biju pārbijusies!"
"Mierīgāk." Es teicu Kimai.
Pēc mirkļa mājā ienāca arī Endrū, un sasveicinājās ar Greisonu. Viņi ir tā teiksim labākie draugi. Uz terases iznāca arī Greisons un Endrū.
"Čau Roza! Kā jūties?" Endrū jautāja.
"Labāk kad esmu tikusi prom no tās mājas." Atbildēju.
"Kas īsti notika?" Kima jautāja paskatoties uz Greisona.
"Cik saprotu, Rozas patēva bija piedzēries un sadūra gan Rozas mammu, gan Rozu." Greisons atbildēja. Man acīs sariesās asaras. Es esmu palikusi bez mātes.
"Atvainojos, man jāaiziet uz istabu." Teicu un sabruku asarās. Iegājusi istabā, apgūlos gultā un lēnām savilku ķermeni kamoliņā.

Man pietrūka vecās mammas. Tās mammas, kad vēl īstais tētis bija dzīvs. Mēs bijām ģimene. Un tad mūsu dzīve sabruka, kad tētis ar manu māsu iekļuva avārijā, tad kad man bija 10 gadi. Jā, man bija māsa. Viņu sauca Amēlija. Viņai šogad būtu 18. Kopā ar mani, jo bijām dvīņu māsas, bet nebijām līdzīgas. Es viņu mīlēju no visas sirds. Viņa bija man viss!