Perfect

Malacis

Viņš neko neteigdams pieskrēja klāt un iesita pa seju Klavam,kurš nesagatavojies sitienam nokrita,Lūkas drošvien būtu turpinājis sist,bet es apstājos viņam pretī un iekliedzos Lūkas!!Viņš paskatījās uz mani dusmīgi un teica lai paeju mală,takā es protams nepagāju malā viņš mani pagrūda malā un iesita velreiz Klāvam pa seju un dusmīgi izbļāva Tev nevajadzēja ar viņu apskauties.
Klāvs viņam iesita apakaļ,bet tas Lūkasu neapturēja,līdz es atkal iejaucos Lūkas...Klavs ir mans bernības draugs.Ko tu dari.
Lūkas apstājās,noslaucīja asinis no savas pārsistās lūpas un paskatījās uz mani Ko?
Jā to ko dzirdēji,nevajag jau uzreiz sist,varēji vispirms noskaidrot.Es dusmās izbļāvu visu ko domāju un pie reizes palīdzēju piecelties Klāvam.
Labi,piedot,biju mazliet....aizrāvies.
Mazliet?Klāvs pieskaroties savai pāristajai uzacīj iesmējies pajautāja.
Labi...khee piedot?Lūkas pastiepjot Klāvam roku jautāja un atkal noslaucīja asinis,kuras tecēja no lūpas.
Labi,viss ok.Klāvs padodot viņam roku sacīja.
Un šis būtu???Klāvs norādot uz Lūkasu jautāja.
Es bīju tik dusmīga uz Lūkasa ka atbildēju Viņš man būtu....NEKAS.Es atglaudu matus.
Auch...Klāvs paskatoties uz Lūkasu sacīja Tas bīja skarbi.
Lūkas atglauda matus,pienāca man tuvāk,apķēra mani un teica Nu mazā piedot,es esmu greisirdīgs uz cilvēkiem,kuri tevi aizstiek.
Mazā?Es tev neesmu mazā..baigais lielais atradies?Es viņam nomurmināju.
Klāvs uz mani skatījās un neviltoti smaidīja,tas mani tracināja tapēc dusmīgi viņau atcirtu Ko smaidi bērnu gaidi?
Viņš sāka smieties,atspiedās pret kafeinicas leti un teica Pasaki,kas viņš tev ir Puisisss??Klāvs jautāja,un piemiedza ar aci,Lūkas pasmīnēja,bet es atbildēju Nē viņš nav man ne puisis nekas!
Tici man mīļā,ja viņš tev būtu kā tu saki nekas,tad viņš tā neuzvestos,kad ieraudzītu tevi ar nepazīstamu puisi.Klāvs sacīja un ar salveti piespieda pie asiņojošās uzacs.
Lukasa pelēcīgais krekls jau bīja pilns ar asinīm,kuras tecēja no viņa lūpas.
Labi,viņš man ir puisis,bet vairs nav!!!Es dusmīgi teicu.
Kā nav,mës esam kopā,ko tu runā.Lūkas stipri paķēra manu kaklu.Es neņēmu viņa stiprās rokas,paskatījos uz viņu un Klāvu un sacīju Jums jābrauc pie ārsta,izskatas,ka būs jāšuj!Es apskatīju puišus.
Ojj es negribu šūt!Abi puiši reizē iesaucās,kas lika man iesmieties Jūs uzvadaties,kā mazi bērni,braucat uz tuvāko slimnīcu.
Tu brauksi līdzi?Lūkas jautāja un uzstaisīja kucēna aķteles,es pasmaidīju,bet atbildēju Nē!
Ja tu nebrauksi līdzi es nekur nebraukšu!Lūkas,kā izsts mazulis sacīja.
Tu esi bērns,tev varbūt vēl rociņu paturēt,kad būsim slimnīcā?Es dusmīgi,bet mierīgi jautāju.Redzēju,kā Klāvs skatas uz mums un smaida.
Oooo jā,rociņu tu arī varētu paturēt,tad man būtu drošāk.Lūkas diezgan nopietni sacīja un pasniedza man savu roku.
Es pasmaidīju un sarkasmā teicu Skaties,kad tik nenoslīksti savās asinīs,tavs krekls jau ir sarkans.Viņa krekls tiešām jau sāka palikt sarkans.
Lūkas paskatījās uz kreklu To viegli ir atrisināt!Viņš novilka kreklu,un visas kafeinīcā esošās sievietes un meitenes ar starojošām acīm skatījās uz viņu,bet Lūkas takā pamuļķis smaidīja.
Tulīt pat uzvelc kreklu.Es bīju nikna.
Tu esi mmm. ..greisirdīga?Viņš pienākot man tuvāk jautāja.
Un kā vēl.Es sarkastiski nomurmināju.
Uzvelc kreklu!
Nē.
Es sadusmojos,paķēru ar kreiso roku Lūkasu,ar Labo Klāvu kurš skatïjās uz mums un smaidìja,un abus vilku ārā no kafeinīcas.Es ticu tam,ka izskatījos,kā tāda māte ar diviem lieliem bērniem.
Sēdieties mašīnā!Es sacīju abiem,kad bīju izstūmusi abus no kafeinīcas.
Klausos māt!Abi reizē sacīja un iekāpa mašīnā,Lūkas apsēdās priekšā,bet Klāvs aizmugurē,jā,jā es zinu man nav tiesību,bet takā mans Audžu tēvs ir policījas priekšnieks man ir kautkāda atļauja un jā.
Es sāku braukt un ik pa brīdim paskatījos uz Lūkasu,kuram tecēja asinis,un viņš šķobīja seju.
Sāp!Es uzmanīgi skatoties uz šoseju jautāju puisim.
Nē!Puisis paskatoties sacīja.
Nemelo!!
Labi...mazliet.Viņş noslaucīja asinis.
Tā ir kad kaujies...par neko!!
Tevis dēļ esmu gatavs uz visu.
Mhm .Es nomurminaju.
Nu mīlas balodīši vēl ilgi jābrauc?Klāvs no aizmugures uzsauca.
Nē,vēl mazliet.Un mēs neesam nekādi balodīši,VAIRSSEs atbildēju.
Viņš tak neko tădu neizdarīja,lai tu tagad šķirtos.Klāvs sacīja no aizmugures.
Neko? JA NEAIZMIRSI tev ir pārsista uzacs.Es paaukstinātā tonī sacīju.
Bet viņam parsista apakš lūpā,tagad esam "kviti" vis tak ir kārtībā Keit!.Klāvs pieskārās manam plecam.
Mhm.
Keit,es tak tevi mīlu,tāpēc tā uzvedos.Lūkas paskatījās uz mani,lai neatbildētu un nesāktu diskusēt par mīlestību es paaukstināti sacīju apstādinot mašīnu ESAM KLĀT.
Nonākot reğistratūrā medmāsa apskatīja abus puišus un teica,ka abiem ir jāšuj,pirmais aizgāja Klāvs,jo viņam bīja kautkur jāsteidzas,tikmēr es ar Lūkasu gaidījām koridorī.
Zaķ piedosi? Lūkas apstājās man pretī.
Nē!Es novērsos no viņa.
Es uz ceļiem notupšos!!Lūkas apķēra manus plecus.
Ja tu notupsies uz ceļiem es tev nekad nep....Viņš jau aptupās.
Celies tulīt pat aukšā,cilvēki uz tevi skatas.Es centos viņu piecelt,bet nekas nesanāca.
Ja piedosi tad celšos,ja nepiedosi tad sēdēšu uz ceļiem kaut visu nakti.
Celies,es nevaru piedot.
Zinu,ka Lūkas gribēja iebilst,bet no kabineta iznāca medmāsa,un lika viņam iet iekšā,pirms es paspēju atapties es atrados viņam blakus palātā,viņš turēja manu roku ļoti cieši (laikam bīja nobījies)un tad medmāsa sāka şūt apakš lūpu,vienu brīdi viņš ievaidējās un saspieda manu roku vēl ciešāk tad medmāsiņa jautāja Ko viņi ar Klāvu tādu darīa,Lūkas atbildēja Mēs kāvāmies dēļ šīs jaunkundes.Lūkas norādija uz mani,bet medmāsa tikai pasmaidīja.Gatavs!Arste pēc 30minūšu šūšanas sacīja un beidzot atļāva Lūkasam celties.Lūkas un es pateicāmies un devāmies uz to palātu kur šuva Klāvu,ieejot iekšā uz manu jautājumu kur ir Klāvs Upmanis un atbildēja.....
Vai jums patīk stāsts,man turpināt??:)