Viena starp vilkiem

#14 Ak, nē!

-Reičel, tev nebūs viņš jāprec, jo viņš nav tiesīgs būt virsaitis!

Pēc šiem vārdiem iestājās kapa klusums. Mana sirds apmeta deviņus kūleņus, bet es tikai stāvēju un blenzu uz savu tanti.

-Kā tas jāsaprot, mamm?- Luka bija piecēlies kājās, un lēnām tuvojās man, Lēnai un Metam.

-Tā ka es neesmu tava īstā māte...tavs tēvs mani krāpa un izmantoja! Tu esi tā pierādījums- viņa ārlaulības bērns.-

Tagad man tiešām vajadzēja apsēsties. Vai tiešām mana tante bija visu laiku klusējusi?

-Mēs tēlojām ka es esmu stāvoklī, bet patiesībā dzemdēja kaut kāda padauza. Gan jau viņš pēctam viņai atņēma bērnu un pašu atstāja nomirt. Pavisam oficiāli Mets ir pārkāpis laulību, un tam ir pierādījumu, tāpēc es ierosinu viņam atņemt virsauša godu.-

-Kāpēc?-

Visi paskatījās uz mani, bet mani interesēja tikai Lēna.

-Kāpēc tu tik ilgi klusēji? Kāpēc nodarīji to man?-

-Jo es viņu mīlēju, un mīlestība ir tāda dīvaina lieta...-

Es nodūru galvu, es izjutu atvieglojumu, bet tai pašā laikā sāpes.

-Tā nevar būt tiesa! Es tevi ienīstu, ienīstu par to ka pameti manu īsto māti, ienīstu, jo...-

Luka kliedza uz Metu. Viņš nepabeidza un vienkārši aizskrēja prom.

Man nav nejausmas kur, bet es arī aizskrēju, taču nejau tāpēc, lai viņu pažēlotu vai pateiktu, ka viņu saprotu, kā tas varētu no malas izskatīties, bet gan tāpēc ka man tāpat kā Lukam vajadzēja pabūt vienai.

Es sev aiz muguras dzirdēju Meta un Lēnas skalās balsis, kurām vēlāk arī piebiedrojās vēl citas.

Man pazuda laika, attāluma vai jeb kādas citas izjūtas, es vienkārši gāju uz priekšu, līdz balsis vairs nebija dzirdamas.

Manā galvā bija tik daudz domu, ka es nepievērsu uzmanību apkārtnei. Līdz ieskrēju kokā.

-Nu, manacis Reičel, vēl stulbākai laiam tev vairs nav iespējams kļūt, ne?- es jautāju sev, berzējot pieri.

Tikai tad es iedomājos paskatīties apkārt. Kur es esmu? Nekad neesmu bijusi šajā meža daļā.

Koki bija veci un lapas tajos jau sen vairs neauga, izņemot dažas, kas spēdēja zeltainā krāsā uz sudrabainā mēness.

Un es jutu cita vilka smaku. Pēkšņi es ievēroju, ka visi koki ir sakārtoti aplī, un es stāvu tā vidū. Tas nevar būt...es lēni paskatījos uz mēnesi tas bija tieši virs galvas. 

Ak, nē! Man jātiek prom pēc iespējas ātrāk. Bet bija jau par vēlu.

Es redzēju, kā aiz tuvākā koka nozib ēna. Pēdējā brīdī es pieliecos, neļaujot otram vilkam sevi notriekt. Es sāku skriet un lecienā pārvērtos. Ķepas pieskārās zemei un es attālinājos no uzbrucēja.

Bet tad es dzirēju sev kādu pie labajiem sāniem...un pie kreisajiem, viņi mani ielenca!

Man piespiedu kārtā nācās skriet uz klinti.

Kā gan es varēju būt tik stulba un ieiet citu vilku teritorijā?!

Teiksim tā, ar šiem vilkiem mums nav nekādas labās attiecības.

Reiz, kad es vēl biju maza šī bara virsaiša meita pazuda, un vairs nebija atrodama. Virsaitis uzskatīja, ka to izdarījis kāds no mūsu bara. Kopš tā laika mums ir striktas teritorijas robežas.

No manām pārdomām mani iztraucēja tas, ka sev priekšā ieraudzīju klints malu un bezdibeni. Es biju pilnībā ielenkta un man nebija kur bēgt, pat ja es censtos man tas neizdotos, jo šis bars ir gandrīz uz pusi lielāks nekā manējais, tas nozīmē, ka mani ātri vien panāks un saplosīs gabalos.

Es apstājos un cerēju, ka man tiks dota iespēja ar viņiem aprunāties, jo ja nē man ir beigas un tās atkarīgas ikai no viņu civilizētības pakāpes.

Diezgan riskanti ne?