Viena starp vilkiem

#16 Ko lai tagad daru?

Mūsu starpā valdija klusums. Tas čalis vienkārši turpināja blenzt uz mani, kāmēr manas acis šaudījās pa izstabu.

Man nebija ne jausmas, ko lai tagad daru. Runāt ar viņu man nepavisam negribējās, taču ļauties savai sapnu pasaulei man bija bail, kamēr vien viņš ir šeit. Sāka uzmākties briesmīga sajūta, ka viņš spēj lasīt domas. Tā arī tad es vienkārši tur sēdēju apskāvusi savus ceļus.

Centos atcerēties vakardienu, jo pašlaik no tās atceros tikai pāris fragmentus.

.........Es joprojām stāvēju viena ielenkta starp baru vilkiem, līdznāvei pārbaidīta............Es ieskatījos acīs vilkam, kas stāvēja man tieši pretī. Tikai uz mirkli.........bija tādi kā spēcīgs impuls. Tas lika man sarauties...............Es piecēlos kājās kaut arī pasaule bija izplūdusi, jutu kā pati paklūpu, bet tad atkal ceļos..........Viņš ar ķepām bija cieši piespiedis mani pie zemes...........Luka....

-Fuck!- nomurmināju.

-Ko tu teici?- viņš man jautāja mazliet pasmaidot.

Netaosījos viņam atbildēt, es esmu šeit, pie cita klana, kuri tā sterpciti mūs ienīst. Luka ir sazin kur varbūt ievainots vai miris, un man nav nemazāko cerību tikt ārā, jo uz mani pašlaik blenž čalis, kas var nodarīt man sāpes ar acuskatienu! Burvīgi! Gluži kā tēja ar cepumiem aukstā ziemas pēcpusdienā, vai ne?

-Ko jūs izdarījāt ar manu brālēnu?- ņemot vērā radušos situāciju nebūtu labi, ja viņi uzzinātu, ka Luka nav mans asinsradinieks.

-Nevajag kļūt nekaunīgai, kurš teica, ka tu drīksti uzdot jautājumus.-

Es dusmīgi pablenzu uz viņu.

-Vai nu tu atbildi uz jautājumu, vai es aiziešu un noskaidrošu pati!- teicu pieceļoties.

Viņš tikai turpināja sēdēt un blenzt uz mani.

Labi, es nodomāju, tad es eju prom. Apgāju apkārt gultai un tiku līdz durvīm, bet tad es jutu, kā viņš saķer manu roku.

Ātri satvēru viņa roku, pagrizos un piespiedu to pie viņa muguras.

-Au! Ko tu dari?-viņš iesaucās cenšoties izraut roku no mama tvēriena.

-Un kā tev izskatās?- es jautāju saspiežot roku ciešāk-vēljoprojām man neko neteiksi? Labi!-

Es paņēmu vāzi no galda un iebelzu viņam pa galvu.

-Ak dievs,- es novilku ātri paķerdama savu somu un izskriedama pa durvīm. Izskatījās, ka nebiju pietieksmi stipri iebelzusi, jo viņš vēl kustējās.

Priekšā bija garš,tumšs gaitenis. Centos skriet cik vien ātri varēju, kāpēc Lukam vajadzēja iejaukties? Es viņu vispār tagad atradīšu? Vai viņš vispār vēl ir, nu dzīvs? Es zinu bez tā būtu beigta, bet...

Ieraudzīju durvis no kuru stikla lodziņa spīdēja gaisma. Centos tās atvērt, bet tās bija aizslēgtas. Dzirdēju, kā viņš skrēja šurp un klidza, lai atgriežos

Es ar plecu iegrūdos durvīs, un tās atsprāga vaļā. Apžilbusi no spilgtās gaismas, es samirkšķināju acis. Aizkavēšanās bija pārāk ilga, jo viņš jau bija klāt.

-izbeidz! Tu neko nesaproti,-es turpināju spirināties un locīties, līdz viņš ar varu pagrieza manu galvu pret mani.

Es centos aizvērt acis, bet bija jau par vēlu. Es ieskatījos viņējās un mani sāka mocīt krampjainas sāpes.

-ko...tu dari?!-kliedzu.

-Piedod-

Un es jutu, ka sāpes pāriet, bat mani kaut kur nesa. Es negribu lai mani kaut kur nes! Bet es sapratu, ka pat ja gribētu nevrētu pakustēties. Es biju vienkārši bezdspēcīga, vāja un nekam nederīga...