Viena starp vilkiem

#2 Atpakal pagātnē 2

Tad tētis man ar bailēm un uztraukumu sejā teica
- Bēdz, un nekad neatgriezies. Skrien mežā cik tālu vari. Es nevaru palikt ar tevi, jo man ir jānovērš cilvēku uzmanība.

Agrāk tētis man bija stāstījis par cilvēkiem, ka vini ir tādi paši kā mēs, tikai nespēj pārvērsties par vilkiem un sudrabs tiem nekaitē. Tas likās tik vienkārši un labi, ka es jau biju iedomājusies ka vilkači un cilvēki nav ienaidnieki.

Tad es vairs neko nesapratu. Kāpēc mums ir jābūt ienaidniekiem, ja esam praktiski vienādi?
Un vispārībā kā tie mūs atrada un zina par mums?

Šīs visas domas man caur galvu izskrēja sekundes simttalā un tad es uzvilku jaku samīloju tēti un skrēju prom. Prom no visa ko es jebkad pazinu, prom no savas gimenes, no mājām un savas pasaules.

Es dzirdēju šāvienus, saucienus un kaucienus. Man gribējās apstāties, bet es bedrīkstēju, man bija jāskrien. Dzirdēju sunus sev aiz muguras, taču par laimi kādu krietnu gabalu tālāk.

Es lēcienā pārvērtos par baldu vilceni ar spīdoši zilām un pilnībā dzidrām acīm kas bija retums vilkaču sabiedrībā. Es pārvērtos, jo mežs palika par biezu, lai skrietu ar kājām.

Tad pēkšni kāds mani iztraucēja no transa. Un protams ka tas bija Luka, kurš gan cits varētu būt tik nejauks...