Viena starp vilkiem

#3 Kaitinošais Luka

Kurš gan cits varētu būt tik nejauks, un pēkšni ar savu barinu it kā nejauši uzskriet man virsū.

Luka ir mans brālēns, barveža un manas tantes dēls. Ārēji vinš bija tīri smuks, šokolādes brūni, čirkaini mati, tumši brūnas acis, mazs, smails deguns un gaišas lūpas.
Bet īstenībā vinš nebija tik labs, kā izskatās. Aiz skaistās sejas slēpās īsts dēmons.

L - Sveika mazā!
Es- Nesauc mani par mazo, neesmu tev nekāda princesīte, kas skraida pakal tavam glītajam deguntiņam.
L- Oj oj oj! Kādm šodien te galīgi nav garīkais. Ko?
Es- mhm. Tāpēc liec man mieru.
L- Man patīk tavs raksturinš. Tieši tāds kāds vajadzīgs mūsu jaunajai barvedei!

Ak jaā. Es jums taču neizstāstīju dažus svarīgus sīkumus. Kā jau saprotiet tad pašlaik mana tante ir barbeža, jeb Lukas tēva sieva, bet vilkačiem ir tāda tradīcija, ka ik pēc 7 gadiem virsaitis ņem jaunu sievu. Un tā sanāk, ka šogad aprit tie 7 gadi. Un vēl jaunajai sievai ir jānāk no augstas kārtas dzimtas, un parcik mans tētis bija barvedis es lieliski derēju, kā jaunā sieva.
Vairums meiteńu no prika lēkātu, jo Mets bija patieski īsts smukulīts, ar melniem matiem, kas sniedzās gandrīz līdz pleciem, melnām acīm un izteiktiem vaigu kauliem.

Taču es nebiju tāda, es to nevēlējos, man riebās šis likums, arī tantei Lēnai arī tie riebās, jo viņai patika Mets. Es vinai nepārmetu, jo vini kopā bija laimīgi.

Pa šo laiku jau biju paspējusi aiziet pie bāra letes un pasūtīt sev koktēli.
L- Kā Tev patīk doma ka būsi mana pamāte? Godīgi sakot man vemt gribas to iedomājoties vien. Bet bara labā gan jau to pacietīšu.
Puiši vinam aiz muguras iesmējās. Tad vinš apsēdās krēslā man blakus.
Es- lasies prom, kamēr vēl esi dzīvs!  Es vinam uzšnācu virsū.
Tad barinš aiz Lukas sāka ūjināt. Es pagriezos krēslā uz otru pusi.

L- tu labi zini ka no vina neizbēgsi.
To pateicis vinš aizgāja.

Ahh neciešu ka kādam citam it īpaši Lukam ir taisnība, un šī bija viena no tām reizēm.
Tā nu es lēnām izdzēru savu koktēli un gāju uz mājām...