Viena starp vilkiem

#13 divpadsmit

Ienācu dzīvoklī un nometu sporta somu pie durvīm.

-Kur tu biji?- mani nobiedēja Lēnas balss.

-Uhhh...es esmu pārāk jauna, lai mirtu!

Aizgāju uz vannasistabu lai nomazgātu seju. Pacēlu acis un ieskatījos spogulī, ūdens pilieni sajaucās ar asarām manās skropstās. Man likās skaistas vienīgi manas spilgti zilās acis, tās mirdzēja.

-Tu mani dzirdi, Reičel?- Lēnas balss iztraucēja mani no transa.

-Piedod, ko tu teici?-

-Šonakt, būs bara sapulce.-

Es izlaidu roku caur matiem. Es negribu uz turieni iet, kāpēc? Jo skaidris, ka Mets to sasaucis, lai oficiāli paziņotu par mūsu "kāzām".

-Gan jau nebūs TIK traki!- Lēna centās mani mierināt, bet skaidris-mana dzīve nekad nebūs normāla.

-Lēn, tu nesaproti! Es negribu būt īpaša, neesmu tam radīta. Negribu, lai vienīgais manas dzīves uzdevums būtu piedzemdēt bērnu virsaitim, un pēc septiņiem gadiem tikt vienkārši izmestai miskastē. Gribu būt normāla pusaudz- piedzīvot pirmo mīlestību, attiecības, strādāt, mācīties, gribu būt brīva!-

Es smagi elsodama iekritu krēslā un aizsedzu seju ar rokām. Lēna pavēra muti un tad atkal aizvēra.

Izskatījās, ka viņa nonākusi pretrunās pati ar sevi. Šķita viņa domā man stāstīt kaut ko vai nē. Es uz viņu paskatījos un mazliet, mazliet cerēju.

-Divpadsmitos esi, lūdzu, tur!- viņa teica un aizgriezās.

°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°°

Es jutos gatava, šķita man par visu vienalga.

Es jutos, tā it kā mans prāts būtu aizmiglojies-ķermenis pats zina, kas jādara.

Es gāju dziļāk mežā. 11:55.

Un šādi beidzas mana dzīve? 11:57.

Es neatvadījos no Annas, es pat gribētu vēlreiz satikt Neitanu. 11:58.

Es varēt bēgt-bēgrt tālu prom.
12:00.

Tūlīt es būšu klāt, atpakļ ceļa nav un nekad nav bijis.

Es redzu uguni starp kokiem, mans prāts izstaro tik daudz emociju, bet ķermenis nejūt neko.

-Tu kavē- Mets pagriezās pret mani.

-Sāksim- es noteicu, vēsi un nosvērti. Es pati sevi vairs nepazūstu.

Apsēdos blakus Lēnai. Ieksatījos uguns liesmās.

Pretī sēdēja Luka, es vienkārši ieskatījos viņa acīs. Viņš vēlēja man veiksmi, un es it kā starp mums nekas nebūtu agrāk noticis vienkārši palocīju galvu.

-Tātad, sāksim. Kā jau jūs visi zināt, es jau trīs mēnešus meklēju jaunu sievu. Priecājos paziņot, ka esmu viņu atradis.-

Viņš uz mirkli apklusa un paskatījās uz mani.

-Reičel, vai es varētu tevi palūgt?-

Es piecēlos un iznācu uguns radītajā gaismā. Viss šķita velkamies, kā palēlinātā filmā.

Mets saķēra manu roku, un man vajadzēja skaopot visus spēkus, lai nesaviebtu seju pretīgumā.

-Es priecājos, ka beidzo pieņēmu lēmumu. Domāju, ka jūs visi priecājaties par šo izvēli, jo Reičela...-

-Nē!-

Mēs visi pagriezāmies pret balss īpašnieku. Man par pārsteigumu tā bija Lēna. Viņa bija piecēlusies un izskatījās apņēmības pilna.

-Lēna, ko tu dari?- Mets izgrūda caur sakostiem zobiem.

-To ko sen jau vajadzēja, saku patiesību!-

-Tu neuzdrošināsies!-

-Kas šeit notiek?!- es jautāju, man šķita, ka sirds nolēmusi skriet maratonu.

-Viņa murgo!- Mets iekliedzās.

-Ooo, nē mīļais! Tev nekas nesanāk,- Lēna paskatījās uz mani, - Reičel, tev nebūs viņš jāprec, jo viņš nav tiesīgs būt virsaitis!