Viena starp vilkiem

#8 Neitans?

Nu jau nedēlu strādāju šokolādes veikalinā. Esmu tiešām loti priecīga, ka nu jau jūtos gandrīz kā normāls cilvēks.
Viss, pilnībā viss būtu bijis perfekti, ja vien neeksisnētu Mets.
Vinš allaž bija atgādinājums tam ka es neesmu normāla, tam ka mans liktenis jau ir izlemts un tas bija kopā ar vinu un tam ka es esmu tikai niecība pasaules priekšā.

Taču atkal ieejot pa "Akoras" durvīm visas šīs sajūtas pagaist. Tagad man šis veikalinš ir kā otrās mājas, īstenībā man pat liekas ka tur es jútos daudz labāk kā mājās. Trešajā darba dienā man Anna iedeva veikalina rezerves atslēgas, jo es uz darbu nācu krietni agrāk, lai neviens neuzzinātu kur es esmu pa dienu. (Vienīgā no vilkačiem kas zināja ko es daru pa dienu ir tante Lēna, bet vina apsolījās nevienam to nestāstīt).
Darba diena "Akorā" paiet ātri un parcik es vēlos atgriezties mājās cik vēlu vien iespējams, tāpēc pieteicos visu vēl uzkopt pēc darba dienas, bet papildus naudu par to neprasu.

Teorētiski man nemaz nav vajadzības strādāt, jo Mets kautkādā veidā dabū naudu mums visiem un katram tiek pa diezgan palielai summai.

Kad es atjēdzos no savām pārdomām sapratu, ka visu šo laiku esmu stāvējusi dušā. Ātri nomazgājos, sagērbos, sakārtoju savus izspūrušos matus un biju gatava doties uz darbu. Make-upu es liku tikai tad, kad gāju uz bāru vai kādu pasākumu, un arī tad tas bija tikai skropstu tuša in lūpu spīdims, ko aiznēmos no tantes.
Kā katru rītu panēmu savu somu kurā bija šādas tādas lietas un izgāju pa durvīm.

Nu jau kādu laicinu lēnām gāju pa glusajām pilsētas ielinām, pa kurām gāja daži cilvēki, vinu nebija daudz bet tomēr bija. Pašlaik šī bija pavisam parasta diena un es arī ceru ka tā turpināsies kā parasta diena (laigan jūs zināt ka tā nebūs, ja reiz es par to stāstu un tur jums diemžēl ir taisnība).

Kā jau teicu es mierīgi gāju pa klusajām ielām un man apkārt slējās daudz māju kas itkā mani vēroja, laigan es zinu ka tā nav. Galvā dungoju dažādas dziesmas taču tagad neatcetos kādas, līdz ierāudzīju kādu krietnu gabalu tālāk sēžam Vinu.
Dodu jums 3 reizes minēt kurš tas ir.
Ja domājat ka Mets tad nē, tur sēdēja un zīmēja Neitans.

Es ātri uzliku džempera kapuci, jo negribēju lai vinš mani atpazīst. Es nezinu kāpēc bet man bija tāda nojauta, ka tā būs labāk un mana nojauta nekad neklūdās.

Centos ieklauties starp citiem cilvēkiem un ātri pajiet garām , kad biju gandrīz jau pabeigusi šo "misiju" aiz sevis sadzirdēju maigu vīrieša balsi, ks lika man nefaudz salekties
- Hei! Vilku meitene? Pagaidi, es tā arī neuzzināju tavu vārdu.

Kāpēc vinš msni nossuca par "vilku meiteni"? Vai vinš zina manu noslēpumu? Koman tagad darīt? Šie visi un vēl daudzi citi jautājumi man jaucās pa galvu. Sapratusi ka tagad vienkārši stāvu uz vietas sāku domāt ko man tagad darīt. Ar acs kaktinu redzēju kā puisis ātri vāc savus gleznošans piederumus, man bija tikai 2 iespējas
Vainu pagaidīt vinu, vainu bēgt.

Es izvēlējos bēgt un sāku skriet cik ātri varu pa dažādām sānielinām, lekdama pāri pelkēm utt. Sajūa varētu būt līdzīga kā upurim, kurš bēj no vilku bara mūsu medību laikā, tikai man tas nav uz dzīvību un nāvi.

———Neitana sk.p.———
Es sēdēju un skicēju cilvēkus, kas gāja man garām ik pa laikam piestājot pie kāda no veikaliem, vai paskatoties manu darbu. Un tad es ierāudzīju to meiteni, kuru satiku baznīcā pirms vairāk kā nedėlas. Vina gan bija uzvilkusi džemperi ar kapuci un bija grūti atpazīt, tomēr es zināju ka tā bija tieši vina un neviena cita.

Es zinu ka tagad izklausos kā līdz ausīm sakēries pusaudzis skolas populārākajā meitenē. Bet tā nav. Nu vismaz manuprāt, mani vienkārši kautkas pie vinas pievelk. Es vēl nezinu kas bet gan jau ar laiku noskaidrošu.

Es- Hei! Vilku meitene? Es tā arī neuzzināju tavu vārdu.

Es īsti nezinu kāpēc nosaucu vinu tieši tā.  Tas vienkārši bija pirmais kas ienāca man galvā un liekas ka vina saprata, jo kad to pateicu vina uz brīdi apstājās...