Viena starp vilkiem

#1 Atgriežoties pagātnē

Es atkal sēdēju kautkur zālienā un skatījos kā citi cilvēki un vilkači (kas tagad bija cilvēka veidolā) dzer un dejo pie DJ skalās mūzikas. Un tad pēkšni nenokā es attcerējos to dienu.

Bija ziema. Ārā snieg baltas pārslas. Meža vidū atrodas mājina, tā bija pavisam parasta māja, kas nearko neatškīrās no citām mājām. Tajā mājā dzīvoju es ar savu gimeni.
Tad man bija 6 gadi. Es tikai pirms gada biju uzzinājusi savu lielo noslēpumu. Es biju vilkate, bet tas vēl nebija viss. Mans tēvs izrādās bija bijis vesela vilkaču klana virsaitis.
Mans tēvs vairs negribēja paklauties klana noteikumiem, tāpēc no ASV pārvācās uz Dāniju. Bet tas jau ir cits stāsts citai reizei.
Es visu mežu pārzināju kā savus 5 pirkstus. Netālu no mūsu mājas bija kāda man īpaša vieta. Tur visapkārt bija mežs un varēja redzēt tikai kokus, jo mežs bija biezs. Taču tajā vietā bija perfekts aplis kurā neauga neviens koks, tomēr tas nebija viss. Es biju izpētījusi ka tikai 12.00 dienā saule ir tieši centrā šim aplim, bet naktī 00.00 mēness ir virs centra. Tāpēc es to nosaucu par Burvju apli.
Es atkal jau biju tajā aplī. Bija gandrīz pusnakts un šodien ir pilmēnes. Es skatījos uz augšu un baudīju brīniškīgo skatu.
Jūs domāsiet ka tūlīt pārvērtīšod kā tas ir stāstīts teikās. Bet mēs esam iemācījuši prātam valdīt pār kermeni, tas nozīmē ka varam pārvērsties vai nepārvērsties pēc mūsu pašu izvēles.
Tad es sapratu ka man ir jāiet mājās. Lēnā solī gāju pa brikšniem uz māju. Ak mājas, mīlās mājas! Iekšā bija fantastiski silts un omulīgs. Pateicu arlabunakti vecākiem un mazajam brālim. Tad gāju uz savu izstabu gulēt.
Es nezināju cik ilgs laiks bija pagājis, taču mans tētis ieskrēja manā izstabā pavisam uztraucies, neko neteikdams uzrāva man virsū pirmās drēbes kas pagadījās pa rokai, un tad...