Viena starp vilkiem

#15 kaut kas jauns

Diezgan riskanti ne?

Es joprojām stāvēju viena ielenkta starp baru vilkiem, līdznāvei pārbaidīta.
Es neesmu stulba un saprotu, ka viņus visus nepieveikšu. Bet ir jābūt taču kādai citai nolādētai izejai!

Wow Reičel tas patiešām ir geniāli ka tu to tagad saprati.

Aizveries, šis nav piemērots brīdis.

Es atlaušos atgādināt, ka tu tagad runājies pati ar sevi.

Vai nav vienalga?

Nē nav.

Uhh kāpēc es esmu tik kaitinoša?

Es ieskatījos acīs vilkam, kas stāvēja man tieši pretī. Tikai uz mirkli, bet jau nākmajā es to sajutu.

Tajā brīdī manā galvā parādījās tāda sajūta itkā... nu es nevaru to aprakstīt, bet tie bija tādi kā spēcīgs impuls. Tas lika man sarauties. Tad nāca nākamais, kas lika man nokrist gar zemi. Ja manā galvā tagad nebūtu šo "impulsu" tad noteikti man būtu kauns.

Un tad 3 impuls, 4, 5, 6.......

Es sarāvos mazā čupiņā, jutu kā parvēršos par cilvēku. Pēdējiem spēkiem piecēlos kājās un mēģināju bēgt.

Es piecēlos kājās kaut arī pasaule bija izplūdusi, jutu kā pati paklūpu, bet tad atkal ceļos.

Kāds mani notrieca no kājām, es ieraudzīju sev virsū vilka seju ar atņirgtiem zobiem. Es varēju sajust viņa elpu, kas dvakoja pēc nāves. Viņš ar ķepām bija cieši piespiedis mani pie zemes. Mans kakls bija izkaltis, un es centos iespiesties klintī, lai tikai varētu izvairīties no viņa.

Kad man jau likās, es varētu aptuveni iztēloties kāda krāsa ir gaismai tuneļa galā, kāds nogrūda vilku no manis. Es pagriezu galvu uz sāniem un ieraudzīju, kā viens vilks plosa otru.

-Nē...- es nočukstēju.

Viņi bija tik tuvu klints malai, līdz es beidzot atpazinu kažoku, ieelpoju smaržu.

-Luka-

Tas bija pēdējais, ko teicu pirms atslēdzos.

Es pamodos un man sāpēja visas maliņas. Ak, mana galva! Ja es varēu es kliegtu. Bija tāda sajūta it kā man būtu spēcīgas paģiras. Par laimi nav gadījies, bet stāsti ir pietiekami briesmīgi.

Es nesaprotu. Mēģināju pielikt pie galvas roku, bet tā izrādījās kļūda. Sāpes izplatījās pa visu ķermeni. Tagad tiešām vairāk neko nesapratu.

Parasti es varu sadziedēt visas brūces ko nav radījis sudrabs.

Atvēru acis un ieraudzīju puisi, viņš ir tiešām hot, bet man nav īsti laika to apdomāt. Tomēr notika, kas neparasts, tiklīdz ieskatījos viņa acīs vias sāpes pazuda.

Es vilcinājos tikai uz sekundi, bet uzreiz pēctam aizvirzījos pēc iespējas tālāk no viņa, pievilkusi ceļus pie krūtīm.

Viņš iesmējās par manu rīcību, un gribēja celties kājās, bet es iesaucos.

-Ne soli tuvāk!- manas acis klīda pa istabu, es skatījos visur tikai ne viņa acīs.

-Nomierinies, mazā!- viņš teica un apsēdās.

Nu mana attieksme mainījās. Tagad man gribējās viņam vienkārši iespert pa kājstarpi. Un, kas mani īpaši kaitināja, šķita, ka mani vaigi piekarst.

Viņš tikai klusi iesmējās atkal pievērsdams savu skatienu man...