red line

ievads

Sākšu ar ierasto prologu. Esmu Otīlija Aizere. Man ir 17 gadi un es dzīvoju Devervillā. Šī ir parasta, maza pilsētiņa. Te daudzi daudzus pazīst. Man ir labākā draudzene Bridžeta un lielais brālis Fēliks. Tētis nomira, kad man bija 12 gadi.

*skolā*
-sveika Otīlij!-
Bridžeta sauca man ieejot klasē.
-čau, Bridž.-
Es atbildēju un apsēdos viņai blakus. Stundā mēs daudz sačukstējāmies. Un skolotāja mūs vairākas reizes apsauca.
Sk:viss. Vācies ārā no klases!
Viņa kliedza un visi sāka ķiķināt.
Es:nav problēmu!
Es noteicu un izgāju ārā. Apsēdos uz soliņa un skatījos sienā. Redzēju, kādu puisi, kurš nāca pa trepēm. Viņš pagāja man garām. Es centos saskatīt viņa seju, bet man neizdevās. Viņš pārāk ātri aizgāja. Kad noskanēja zvans, visi nāca ārā no klasēm. Un puisis bija pazudis pilnībā.

Pēc skolas es devos uz mājām. Biju tik ļoti ieurbusies telefonā, ka uzskrēju kādam virsū. Tas bija vīrietis. Jauns.
V:atvaino..
Viņš pacēla manu somu. Un pasniedza to man.
Es:nekas. Paldies!
Es ieskatījos viņa acīs. Tās bija...citādas. raibas, sarkanas, zaļas.
Taču viņš pat nenovērsās.
Es:nu labi. Mmm, tad es došos.
V:jā! Uzredzēšanos.
Es aizgāju. Atskatījos un viņš arī atskatījās. Vīrietis mazliet pasmaidīja un aizgāja. Naktī es nevarēju aizmigt, jo domāju par tā vīrieša acīm....