red line

brūces

Es nesapratnē vaicāju. Es taču nebiju savainojusies.
Ra:tu tiki nolaupīta. Protams, ka tev ir trauma...plus tu redzēji savu puisi kurš varēja nomirt...
Es:Rafael!! Īzaks nav mans puisis. Un starp citu..vakar viņš bija pie manis un vaicāja vai vēlos būt viņa meitene. Bet tieši brīdī, kad es teicu nē, pie mums pienāca Geits.. Tas bija ļoti awkward, jo sanāca tā, ka viņš uzlika rokas uz maniem pleciem un Īzaks visu pārprata.
Ra:es jau zināju, ka kādreiz tev kautkas ar to skolotāju būs!
Es:Rafael!! Man nav nekas ar Geitu! Viņš tikai dzirdēja manu dzīvesstāstu un piedāvāja palidzēt.
Ra:jā, jā. Beidz melot!
Rafaels smējās.
Es:ak tā? Tad tu domā ka esmu mauka, ja?
Es izrāvu pudeli Rafam no rokām un padzēros pāris malciņus.
Ra:nu beidz mazā, es zinu, ka neēsi. Es tikai jokoju.
Viņš paņēma pudeli.
Es:....viņam ātri sadzīs?
Es klusi vaicāju.
Puisis brīdi klusēja un tad klusā balsī atbildēja.
Ra:rīt jau viss būs labi..
Es:tad labi..es laikam došos.
Es piecēlos kājās.
-Nē!!!- Olivers no savas darbistabas sauca un uzreiz visi sanāca dzīvojama istabā.
Es:kā lūdzu?
Ol:Ja tu šobrīd domā, ka es tevi laidīšu uz mājām....tu stipri kļūdies.

Es biju šokēta izdzirdot šo teikumu. Un šo izteiksmi..Viņš it kā dusmotos uz mani, it kā es būtu vainīga pie notikušā.

Es:atvainojiet. Man nevajadzēja pīties ar Foksiem!

Es iesaucos un devos uz izejas pusi. Bet pie durvīm pēkšņi, ātri parādijās Olivers.

Ol:lūdzu izbeidz šīs runas. Tu neesi ne pie kā vainīga. Tikai tu paliksi šeit vēl pāris dienas...hmm...lai pārliecinātos, ka esi drošībā.
Es:es nevaru!

Es centos apiet Oliveru, bet tad ,,ieslēdzās" viņa humora izjūta un šī cenšanās tikt ārā pārvērtās par kaut ko līdzīgu basketbola spēlei.

Es:Oliver lūdzu!
Ol:nē. Tu nevari.
Es:kas tu man esi lai aizliegtu?
Ol:es esmu tavs aizstāvis. Mēs visi. Visi Foksi esam tavi aizstāvji.
Es:kurš pie velna to teica?
Ol:valodu, jaunkundz!
Es:kurš to ir teicis?
Ol:mēs!

Un tā visi kā viens piekrita. Nu manu dzīvi ir pārņēmuši Foksi. Vampīru ģimene ar apbrīnojami skaistām acīm. Es nesaprotu kas notiek. Un viss sākās ar Īzaku. Viņš ir vainīgs.

Es:labi...

Saprasdama, ka nekur prom netikšu es apsēdos uz zemes.
Visi iesmējās, jo es vienkārši tur sēdēju..

Ra:tu uzvedies gluži kā mazs bērns, Otīlij!
Rafaels iesmējās.
Es:nē! Es esmu pilnīgi nopietna.

Es apvainojos uz viņiem. Paldies dievam, ka Anna nav mājās, jo es viņas klātbūtnē jutos pavisam neērti. Es nezināju, kā uzvesties. Viņa allaž ir likusies tik..pieklājīga, kārtīga.

Ra:Un tu tur tagad taisies sēdēt?
Es:jā!

Visi trīs par mani smējās. Bet es nelikos ne zinis un turpināju dusmoties.

Filips momentāli pietuvojās man un jau grasījās mani celt augšā, bet Rafaels viņu pārtrauca.

Ra:nevajag.
Viņš pasmaidīja.

Bet tad Filips centās mani piecelt
Es:Neaiztiec mani!

Es uzsitu puisim pa pirkstiem un viņš pagāja malā smiedamies.

,,celies taču augšā!"

Es dzirdēju kādu sacījam. Kad pagriezos, sapratu ka tas ir Īzaks, kurš tur stāvēja atspiedies pret durvju stenderi. Pavisam svaigās drēbēs un ar viltīgu smīnu uz lūpām.

Es burtiski sekundes simtdaļā pierausos kājās un skrēju apskaut Īzaku. Es nespēju noticēt, ka viņš jau ir atlabis. Un ir pagājusi kāda pusstunda. Es apskāvu viņu ļoti cieši un Īzaks mani noskūpstīja.

Neticami, bet šis viss likās kā kadrs no kādas filmas. Es jutos tik laimīga, uztraukta, aizsargāta.. Es pat nevaru to visu aprakstīt!

-Es zināju, ka reiz viņa piecelsies!-
Rafaels smējās. Arī Olivers un Filips sāka smieties.
-Tad tu paliec pie mums vēl pāris dienas..?-
Īzaks skatījās uz mani gluži kā uz bērnu, kuram prasītu, kādu saldējumu tas vēlas.
-Nē. Nepalieku viss. Man taču kautkas jādara mājās.-
Es iesaucos.
-Nē, nē, Otīlija Aizere. Tu paliec Foksu dzimtas īpašumā kā minimums divas diennaktis.-
-Tu stūlbs esi?? Man nav tik daudz laika!-
-Tādā gadījumā tu tiksi nokutināta līdz nāvei!-
Īzaks sāka smieties un kutināt mani.
-Ē veči, nāciet palīgā!-
Viņš sauca, un visi sāka smieties.
-Nu labi, labi. Es palikšu. Palikšu! Tikai beidz. Nu nevajag Īzaaak! Beidzzz man kut!-

Es atkal piecēlos brīdī, kad atvērās mājas durvis, un priekštelpā ieslīdēja Anna ar kādu stāvu. Kad šis stāvs panāca gaismā, es ieraudzīju viņa īsto seju. Sapratusi, kas viņš ir, es uzreiz uzskrēju augšā uz Filipa istabu...

*Īzaka skatupunkts*
Otīlija vienkārši aizskrēja. Es uzreiz devos viņai
pakaļ. Viņa bija ieskrējusi Filipa istabā un raudāja. Meitene izskatījās ļoti pārbijusies.

-Heyy kas noticis?-
Es jautāju, apsēžoties viņai blakus, un uzlikdams roku uz Otīlijas muguras.
-Tas..Viņš...Īzak, man ir bail no viņa!!-
Viņa rausīja valodu.
-Kas viņš ir? Kāpēc tu no viņa tik ļoti baidies?-
Es vaicāju.
-Nevis viņš, bet tas. Tas...Tas...Tas grib mani nogalināt. Tas ir ļauns....-
Viņa atsāka raudāt.
-Vai viņš mani pamanīja?-
Viņa vaicāja.
-Es nezinu. Bet ganjau, ka jā..-
Es atbildēju.

*Otīlijas skatu punkts*
-Nāc, sakopsimies un iesim lejā, iedzert kafiju. Būs labi. Es tevi aizsargāšu mīļā!-
Īzaks mani mierināja.

Es nolēmu paklausīt un ar lielām bailēm mēs nokāpām uz pirmo stāvu.

Šis vīrietis...........