red line

Filips

Pamodos es Kādā istabā. Pagāja laiks līdz es sapratu, ka tā ir Filipa istaba.
Es:Filip? Kur ir Īzaks?
Fi:nezinu. Vēl nav pārnākuši.
Es sāku uztraukties. Es jau cēlos, bet Filips mani iegrūda atpakaļ gultā.
Fi:tev ir jāatpūšas. Olivers lika tevi pieskatīt līdz viņi atnāks. Un labāka vieta, no kuras tu neaizbēgsi ir mana gulta..
Es iesmējos.
Es:paldies Filip...
Es klusi teicu.
Fi:par ko?
Es:tu mani izglābi. Tas Filips ko pazīstu nebūtu man palīdzējis, bet tu. Iedod savu jaku, aizved pie sevis un pat ielaid savā gultā.
Fi:man nebija citas izvēles..
Es:tev bija..tu varēji atteikties, bet tu to nedarīji. Un es jutu kā lūrēji uz manām krūtīm, jo neaiztaisīju jaku...
Es pasmaidīju gaidot Filipa atbildi
Fi:es taču teicu, ka Īzakam ir nepatikšanas. Bet tu neklausījies.
Es:es zinu...piedod.
Fi:parādīsi tos zilumus?
Viņš klusi jautāja. Šis teikums pārkāpa pār viņa lūpam, un tas izklausījas raižu pilns.
Es piecēlos sēdus un novilku Filipa jaku un aizsviedu to uz gultas galu. Es pagriezu muguru un Filips maigi pārlaida savus pirkstus.
Fi:jā, piedod, es nedomāju, ka nespēšu savaldīties. Vai tev vēl sāp?
Es:vairs ne.
Es pagriezos atpakaļ. Šī bija mazliet neveikla situācija, jo es atrados Filipa istabā tikai krūšturī. Visu varēja mierīgi redzēt. Kad es to sapratu, tad parāvu segu un apsedzos ar to.
Es:Filip, mans brālis nav zvanījis?
Fi:nē. Viņš tikai pēc nedēļas atbrauks no nometnes. Elīze arī nav pilsē-....
Es:fu, paldies dievam. Man viņa tā besī.

Es nopūtos.
Fi:kāpēc?
Es:nezinu. Es vienkārši viņu ienīstu, tāpat kā tu mani...
Filips novērsa skatienu un uz brīdi apklusa.
Fi:šaubos,  vai tu viņu tā ienīsti...
Viņš noburkšķēja.
Es:Filip, es gribu padzerties..

Filips izskatījās aizkaitināts, bet no virtuves man atnesa ūdens glāzi. Es padzēros un noliku glāzi uz naktsgaldiņa. Tad uzvilku atpakaļ Filipa jaku un apgūlos gultā.
Es:pamodini, kad viņš atgriezīsies...

Es nožāvājos un lēnām iemigu.
Bet, kad pamodos Filips mani atkal vēroja un neviens cits istabā nebija.
Es:viņi...
Fi:vēl nav.
Es:cik es ilgi gulēju?
Fi:pāris stundas...
Viņš pasmaidīja, bet tomēr es redzēju raizes viņa acīs.
Arī es raizējos. Ir pagājušas kādas piecas stundas, bet viņi vēljoprojām nav pārrdušies. Ja nu ar viņiem ir noticis, kas slikts? Un tas viss tikai manis dēļ..
Es:varbūt mums vajadz....
Fi:nē! Mēs nedosimies viņus meklēt. Olivers teica, lai pieskatu tevi šajā mājā, un es to arī darīš....

Es norādīju uz logu, apklusinot Filipu. Viņš palūkojās pa logu, un arī es paskatījos. Tur bija piebraukusi mašīna. Bet es redzēju , ka tajā sēž Olivers. 
Es uzreiz izlecu no gultas un noskrēju lejā, bet skats ko redzēju bija biedējošs.

Olivers ar Rafaelu ienesa mājā Īzaku un noguldīja dīvānā. Viņš nebija pie samaņas un viņa drēbes mirka asinīs.
Es uzreiz aizspiedu muti ar rokām lai nesāktu kliegt.

Ol:viņš ir pilns ar koka lodēm.... Aizved Otīliju prom no šejienes Filip..
Es:nē, es jums palīdzēšu!
Es iekliedzos, kad Filips jau bija mani saņēmis aiz vidukļa lai nestu prom.
Es:tas būs sāpīgi. Man vajadzēs siltu ūdeni, spirtu, dvieļus, marles, pinceti un....rekur šķēres..

Es norādīju uz šķērēm, kas atradās uz galdiņa, un Rafaels man tās padeva, kamēr Olivers un Filips meklēja pārējo.
Es uzmanīgi pārgriezu Īzaka kreklu un novilku to. Viņam bija astoņas šāviena brūces.

Es ar mitru dvieli noslaucīju asinis un izvilku lodes. Tad izdezinficēju brūces ar spirtu un apsēju ar marli. Olivers aiznesa Īzaku uz viņa istabu. Es satīriju dīvānu un apsēžoties uz zemes sāku raudāt
Rafaels uzreiz apsēdās man blakus aplika roku ap pleciem.
Ra:neraudi. Viss būs labi. Rīt jau brūces būs sadzijušas, bet mums labāk vajag apkopt tavu brūci...
Es:manu brūci??
Es nesapratnē vaicāju. Es taču.....