red line

telefons

Es:kur pie velna ir mans telefons?!

Es kliedzu pa visu māju. Fēliks uzreiz ieskrēja manā istabā.

Fē:ko tu bļauj??
Es:palīdzēsi atrast telefonu. Es kautkur to pazaudēju.

Tā mēs abi savandījm manu istabu, bet telefonu neatradām. Bija jau vēls un mēs devāmies uz skolu. Mazliet nokavējām. Ieraudzījusi Rafaelu ķīmijas kabinetā, es drošības pēc apsēdos tālāk.

Rafaels atnāca un apsēdās man blakus.

Ra:tu baidies no manis?
Es:nē. Kāpēc gan?
Ra:jo mēs esam...
Es:es no tevis nebaidos. Una arī ne no pārējiem. Skaidrs? Un tu neredzēji manu telefonu?
Ra:nē.

Viņš klusi un dusmīgi pateikdams aizgāja savā vietā. Redzēju, ka viņš kautka. Raksta.

Es apsēdos viņam blakus.

Es:klau, piedod. Es mazliet aizsvīlos. Tikai vakar slikti gulēju.
Ra:labi..

Viņš pilnīgi nopietni noteica.

Pēc stundām es gāju mājās.

Viss bija mierīgi līdz kāds man iebikstīja pie pleca un pateica ,,pikabū!"

Es pagriezos un ieraudzīju Izaku.
Iz:sveika.

Viņš pasmaidīja. Tas izskatījās ļoti mīļi.

Es:čau.
Īz:tas laikam ir tavs, ja?

Viņš no kabatas izvilka telefonu.
Es to paņēmu rokā.

Ïz:es neko nelasīju. Zvēru!
Es:labi, bet tas nav mans telefons...

Viņa seja uz brīdi palika nopietna un tad viņš atsāka smaidīt.

Īz:ak jā! Mums ir vienādi telefoni!

Viņš izvilka no otras kabatas telefonu. Beidzot tas bija mans telefons.

Es uzreiz visu pārbaudīju un ieslidināju to somā.

Īz:atnāksi pie manis?
Es:kāpēc?
Īz:es tevi sen neēsmu saticis..
Es:vakar...
Īz:uz manu istabu...gribu tevi samïļot un nobučot...

Viņš bija piesarcis.

Es:......labi, ejam.

Es pasmaidīju pretī. Nu patiesībā es visu laiki smaidīju, jo viņa smaids bija pārāk piemīlīgs.

Viņa istabā mēs runājāmies, klausījāmies mūziku un daudz smejāmies guļot gultā. Nu nekas tāds nenotika izņemot apskaušanos un skūpstīšanos.

Īz:tu esi ļoti skaista!
Es:nu ,,ļoti" būtu pārspīlēti, bet paldies..

Arī pārējie Foksi zināja, ka esmu tur, tikai ne Filips. Pagaidām viņš vispār neko nedrīkst uzzināt.

Vakarā ap 23:30 man zvanīja brālis.

Fē:kur tu esi?
Es:........