Asaru Glāsti

2.daļa

Mēs skrējām uz meža pusi,godīgi sakot es pat nezinu kāpēc sekoju šim svešiniekam.Skrienot,mums izdevās izrauties.

Abi nogūlāmies pie milzīga akmens.Kādu brīdi palikām tur pat,lai pārliecinātos,ka viņi mums neseko.

Es jutos kā asa sižeta filmā,taču man šī sajūta nepavisam nepatika.

Jau doma vien,ka mani kāds varētu filmēt un rādīt uz lielā ekrāna,tas galīgi neatbilst man.

Sirds dauzījās kā traka.Laiciņu nogaidot, viņš piecēlās kājās un aplūkoja apkārtni.

Es-"Vai viņi ir prom?"
Viņš neko neatbildējā tikai sāka iet,tas laikam nozīmēja,ka jā.
Es vēl joprojām biju nobijusies,taču doma par palikšanu mežā bija vēl nevilinošāka,tāpēc piecēlos un sekoju viņam.

Atpakaļ ceļā man atkal izdevās parādīt savu neveiklību.Mana kāja aizķērās aiz kaut kāda celma un es nokritu ar pamatīgu troksni uz blakusesošajiem zariem.
Puisi sāka smieties,bet nepagriezās uz manu pusi.
Es-"Vai tu vienmēr esi tāds kretīns!"dusmīgi.
P-"Yep,tā pat kā tu neveikla!"pārliecinoši.
Es dusmīga piecēlos un sāku iet veiklāk,tā ,lai būtu priekšā viņam un ātrāk tiktu pie pārējiem,dotos mājās un gulētu savā mīkstajā gultā.

Nonākot pie mājiņas, manas acis sāka skenēt kādu pazīstamu seju.Lielais cilvēku vairums bija prom,tie,kas bija palikuši arī devās mājās.Es lūkojos visapkārt līdz uzgrūdos kādam un jutu,kā auksts šķidrums nokļūst uz mana ķermeņa.Es pagriezos un ieraudzīju izbrīnā ieplestas acis,kuras bija piekaltas manām krūtīm.Nu man tiešām pietika,es apsviedos apkārt un ar rokām piesegdamās devos iekšā mājā.

Tā nebija pārāk liela,taču priekš 1 cilvēka pietiekami. Uz kāpnēm mētājās izlietotas alkohola glāzes.Es lēnām devos augšā,lai atrastu vannasistabu,taču es netīšām iegāju kādā guļamistabā.Tā pilnīgi noteikti nebija 50 gadīga pārīša mīlasligzdiņa.Pie sienām bija diplomi un medaļas,stikla skapī atradās trofejas.

Nav jau tā,ka es esmu kaut kāda vājprātīgā,kurai patīk okšķerēt,tomēr kaut kas lika man šeit uzkavēties.

Blakus gultai,uz mazā naktsgaldiņa, atradās fotogrāfija un atslēgas.Vienu no viņiem es atpazinu,tas ir...es vēl reizi palūkojos uz sienu...Markuss.Šī noteikti ir viņa istaba,manu ķermeni pārņēm karstas tirpas,tāpēc nolēmu pasteigties.Es atvētu otras durvis un man pavērās glīta vannasistaba.Es piegāju pie spoguļa,uz baltā krekliņa bija milzīgs sarkans pleķis.
Es nopūtos un to pārvilku pāri galvai,atgriezdama ūdenskrānu es sāku mazgāt.Kad traips bija izberzts es pārtraucu ūdens strūklu.
Kad grasījos iet ārā izdzirdēju atveramies istabas durvis.Mana sirds dauzījās kā traka,jā jau atkal.Es ātri notupos aiz skapīšā.Pēc mirkļa atvērās vannasistabas durvis,tas bija Markuss.

Es jau gribēju celties augšā un atvainoties par to,ka esmu šeit ienākusi,bet nepaspēju,jo viņš sāka izģērbties.Manām acīm pavērās viņa muskuļotais vēders,es pamanīju,ka viņam ir tetuvējums *I DON'T GIVE A SHIT ABOUT LOVE*,taču tad manām acīm pavērās vēl,kas...

Ak,Dievs.Es esmu slikts cilvēks,man vajadzēja iznākt pirms viņš izģērbās pilnībā.Tagad es nezinu kā,lai tieku prom,man nāksies gaidīt vēl ilgi,līdz viņš aizmigs.

Apmērān pēc 10 minūtēm viņš iznāca no dušas un aptina ap vidukli dvieli,paldies Dievam!Tagad man nāksies kādu stundu uzgaidīt līdz viņš iemigs un tad es klusi izlavīšos ārā,vismaz tāds bija mans plāns.

Jau apmēram 40minūtes bija pagājušas,kopš viņš izslēdza gaismu.

Es ievilku dziļu elpu un klusi piecēlos.Apkār bija piķa melna tumsa un es uzmanījos,lai kaut ko neapgāztu.Ļoti klusi atvēru durvis,dzirdēju kā viņš elpo,mierīgā elpa liecināja par to,ka viņš ir aizmidzis. Es uz pirkstu galiņiem,maziem solīšiem un aizturētu elpu devos uz priekšu.
Pēkšņi ieslēdzās gaisms,viņš izskatījās samiegojies,taču ieraugot mani,viņa sejā neparādījās prieka izteiksme.

Es tur tā neveikli stāvēju uz pirkstgaliem.
M-"Ko pie velna tu dari manā istabā?"dusmīgi
Es-"Nu,es...."tad man prātā iešāvās stulbākā doma pasaulē.
Es metos bēgt,vienā mirklī es biju lejā un centoa atvērt ārdurvis,taču tās bija aizslēgtas.
Es-"FUCK!"
Tagad man nāksies iet atpakaļ augšā un sevi atkal pazemot,lūdzot,lai viņš atslēdz durvis.
Brīdi mīņādamās es devos atpakaļ augšā,taču aptvērisi,ka esmu krūšturī paņēm jaku,kura atradās uz krēsla atzveltnes.

Es stāvēju durvīs,bet viņš joprojām atradās tajā pašā pozā.
Es-"Vai,tu,lūdzu varētu atslēg durvis."
M-"Tikai tad,kad saņemšu atbildi uz savu jautājumu." smīn.
Es nopūtos-"Nu...mani aplēja ar dzērienu un es centos atrast vannasistabu,tad es ienācu tavā vannasistabā,kad izdzirdēju tevi noslēpos aiz...."
Manu paskaidrojumu pārtrauca viņa smiekli.
Es-"Kas šeit smieklīgs?"neizpratnē.
M-"Nebūtu iedomājies,ka tu esi maza,samaitāta lūriķe."
Es-"Ko?!Es nee..."
M-"Labi,labi,es jau tev nepārmetu."viņš izkāpa no gultas."Maza,nevainīga meitene,pirmo reizi mūžā redzēja kailu,seksīgu puisi,protams,izmantoja izdevību,jo zināja,ka otras var arī nebūt."
Viņš runāja pusčukstus un lēnām man tuvojās.

Es stāvēju ar ieplestu muti, apmulsuma pārņemta,kad viņš bija man pavisam tuvu mana kāja atdūrās pret viņa kājstarpi,viņš saļima manā priekšā.Es paķēru atslēgas no naktsgaldiņa un metos lejā,atslēgdama durvis es izskrēju ārā,tad nolēmu tās aizslēgt,lai viņš man nesāktu sekot.Es skrēju kā nobijies zvērs,lai ātrā tiktu mājās,SVĀS MĀJĀS.

Netālu no mājām.

Nu,Kimberlij,pagaidi tikai.
Tā nav viņas vaina,tu esi kaut kāda slima stalkere!
Tā nebija mana vaina,tas...
Tad kāpēc tu skatījies?
Tāpēc,ka tev patika!

Es skaļi-"AIZVERIETIES!".
No mals tas izskatītos dīvaini,lai gan fakts,ka es sarunājos ar sevi nav īsti normāls.

Ieejot mājā es neievēroju klusumu,jo vecāku tā pat nebija.Es dusmīga devos augšā,lai nogalinātu Kimberliju. Nonākusi pie viņas istabas durvīm, bez klauvēšanas atrāvu tās vaļā,tad sāku to nožēlot...