Es mēdzu nodedzināt debesskrāpjus,
Kurus pati biju cēlusi.
Es tos būvēju dienām, nedēļām, mēnešiem ilgi
Un tad sekundes simtdaļā nodedzināju.
Tad man atkal vajadzēja būvēt jaunu, lai saules gaismā sasildītos.
Un tad es to atkal nojauktu.
Man jau atkal vajadēja nosiet apdegušās rokas,
Lai atsāktu būvēt.
Un es nedrīkstēju apstāties.
Citādi es nekad netiktu pie tevis.
Es ieraudzīju tavu smaidu
Un atkal ar savām šaubām nodedzināju uzcelto.
Liesmas plosījās
Aprijot rūpīgi veikto darbu
Līdz ar gabaliņu manas apņēmības,
Kas tika izmantota mūrēšanā.
Pēc ilgās degšanas sāka līt.
Katru reizi lietus likās ļoti sāļš...
Un galu galā tad nodzēsa liesmas, lai uz pelniem būtu vieta nākajamam debesskrāpim.
Un es naivi nepārtaucu celt,
Katrreiz cerot, ka šoreiz būvi nodedzināju pēdējo reizi.
Un reizēm vajag naivi cerēt.
Taču reizēm tas liek liesmām izplatīties vēl nepabeigtā ēkā.
/S☁/
×
"Nothing is sure. Sometimes you just have to believe."
/mika (i love you to stars and back)
ESTÁS LEYENDO
Brokastu Tējas Klubs
PoesíaPie rīta tējas no mana prāta izsūktās domas, dziesmu vārdi, teksti un netīrākie prāta putekļi. P.s. daļa citātu nav manis rakstīti. Lielākoties centīšos norādīt autoru. Manis radītus šedevrus vai piebildes atpazīsiet ar skaistu "S☁". Ja izmantojiet...
