Darkness Follow Us

1.

Pēkšņi mani no miega pamodināja sals un skaļās lietus lāses,kas atsitoties pret loga malu radīja skaļus pakšķus. Šī skaņa man vienmēr,nezināmu iemeslu dēļ, izklausījās,ka skaļi lietus kliedzieni pēc kāda, kas to mīlētu. Esmu vienmēr zinājusi,ka tas ir tikai lietus, bet kaut kas man tajā likās...savāds, neparasts. Brīnišķīgs! Tas varbūt izklausīsies muļķīgi,bet man vienmēr ir bijis žēl lietus. Tas ir tik brīnumains, tik savāds, bet tik ļoti cilvēku nepieņemts. Bet tā laikam notiek ar katru ,kas ir mazliet atšķirīgs no pārējās sabiedrības . Laikam cilvēki atsakās viņuprāt parastās lietās saskatīt ko brīnišķīgu, bet ja viņi kaut nedaudz pacenstos...viss liktos daudz skaistāks.

Es esmu viena no tām cilvēku nepieņemtajām būtnēm. Viņu acīs esmu tā savādā meitene bez draugiem un ģimenes, tā meitene ,kas katru nolādēto starpbrīdi pavada grāmatā ,tā meitene ,kas nelaiž nevienu sev tuvumā. Patiesību sakot, neesmu ne uz mata savādāka, kā viņi. Vienīgi manas acis parastās ikdienas lietas saskata savādāk, kā viņējo. Un es nezinu kas tas ir,tuvs draugs. Es baidos pielaist kādu sev klāt. Katru reizi,kad atveros kādam ,vai kādai, šis cilvēks izlemj, ka būtu jauki visu pastāstīt citiem ,vai vienkārši nosodīt mani par to,ka tā dzīvoju. Bet Tu tikai nepārproti, es nevienam neko nepārmetu. Tā bija viņu izvēle un gan jau kādu dienu es atradīšu kādu, kam uzticēties, kādu ,ko varēšu saukt par patiesu draugu un pat ja ne, man vienmēr būs mans lietus,manas grāmatas un šaurās Vecrīgas ieliņas,kas katra sevī slēpj kaut ko vēl neatklātu.

Vēl mazliet paspriedelējusi par visu izlēmu,ka vajag ''izvilkt'' savu tā jau pārsalušo ķermeni pastaigā. Mani nekad nav uztraucis tas,ka ir auksts,laukā līst vai puteņo. Tas pat papildina šīs ikdienas pastaigas.

Brīnumainā kārtā ieliņas bija diezgan tukšas. Tas pat bija mazliet skumji,jo kā gan kaut kas tik brīnumains kā lietus spēj apturēt cilvēkus ,no došanās laukā? Ielas bija pārklājusi maza dubļu kārtiņa un vairākās vietās bija jau izveidojušās palielas peļķes. Es mierīgā gaitā izstaigāju nu jau tūkstošreiz redzētās ieliņas,katru māju,katru vissīkāko detaļu vērojot,kā kaut ko, pirmo reizi ieraudzītu.

Vienā brīdī no mazas sānieliņas ''izlīda'' kāda pusmūža sieviete ar pieņemams savu mazo sunīti. Viņa ar acs kaktu paskatījās uz manu pusi. Tas bija ļoti īss mirklis,bet ar to pietika,lai es spētu viņas skatienā saredzēt nožēlu,nesaprašanu un nosodījumu. Kārtējā dzīvā būtne,kas mani uzskata par savādu. Ignorējot to,ko ''saka'' šīs sievietes acu skatiens, es maigi uzsmaidīju viņai, novēlēju jauku atlikušo dienu un turpināju savu iesākto maršrutu.

Tālāko ceļu īsti nevar nosaukt par ko īpašu,kaut gan,man katra šī pastaiga ir kas īpašs. Šīs ielas esmu izstaigājusi tūkstošiem reižu, bet katra jauna reize, katrs jauns solis mani vēl vairāk satuvina ar šo vietu,ar šo pilsētu. Daudziem cilvēkiem tas būtu apnicis ,bet man tas no visas sirds patīk. Katra reize ,neskatoties uz to,ka maršruts pārsvarā ir vienāds, ir atšķirīga. Katru reizi var sastapt jaunus cilvēkus, ieraudzīt ko jaunu, iepriekšējā reizē nepamanītu. Un pat ja diena ir bijusi tāda pati,kā šī- lietaina, vai tieši pretēji-tik jauka, ka cilvēki te ir daudz, vienmēr var sastapt kādu jaunu cilvēku ,vai arī tieši otrādi-bieži sastaptu seju.

Pavadījusi pastaigā pāris stundas,nolēmu doties mājās. Ejot garām kādai sabiedriskā transporta pieturai ieraudzīju tajā kādu manuprāt mana vecuma puisi. Es neredzēju viņa seju ,jo viņš to bija noliecis un ar rokām aizsedzis ,bet varēja saprast ,ka kaut kas ir noticis. Laikam normāls, sapratīgs cilvēks nebūtu gājis pie nepazīstama cilvēka apjautāties kas to nomāc, bet iekšējā ziņkārība un sajūta,ka man tas ir jāizdara lika man pieiet tuvāk. Es pavisam neuzkrītoši piegāju pie soliņa,apsēdos puisim blakus,paskatījos pulkstenī,it kā gaidītu transportu un mazliet kautrīgā balsī pajautāju:''Atvainojos,ja izklausos uzbāzīga ,bet vēlējos pajautāt vai kaut kas ir atgadījies? Ja nevēlies,vari neatbildēt.'' Puisis pacēla galvu un radīja tādu sejas izteiksmi,tā it kā mana parādīšanās būtu viņu patiesi izbrīnījusi. Es sapratu,ka laikam man nevajadzēja neko jautāt,tādēļ vienkārši pasmaidīju un jau grasījos doties,kad pēkšņi puiša sejā redzēju parādāmies mazu smaidu. Es neizdarīju kļūdu pienākot klāt...