Darkness Follow Us

4.

                                          2009.gads.

''Enģel, celies taču beidzot! Mums sen jau bija jāizbrauc no mājas!'', no virtuves kliedza mamma.

''Nāku jau!'',es neapmierināti norūcu, izkāpu no gultas, uzvilku pirmo, kas pagadās un lēnām vilku savu ķermeni uz virtuves pusi.

''Māāām'',es neapmierināti sacīju,'' Es negribu braukt! Es tā pat riebjos tantei!''

Bet eņģelīt,Tev ir jābūt pieklājīgai! Ja kas,mēs jau kavējam!'',mamma sacīja.

''Mammū! Lūdzuu?!'',es centos izlūgties,lai varētu nebraukt.

''Un kā ar slēpošanu,jaunā dāma?Nebrauksim vai?'',mamma centās pierunāt braukt.

''Dārgā,lai taču mūsu eņģelis atpūšas! Es pat viņu saprotu,mana māsa nav īpaši jauka pret bērniem'',ierunājās tētis.

''Nē,viņai riebjos tieši es,nevis bērni!'',teicu

''Labi jau labi,gudrīte mazā. Bet runājot par slēpošanu,mēs taču varam atbraukt pakaļ vēlāk...Nu,ir paliels attālums, bet tas taču nekas!'',ierosināja tētis.

''Jāā!'', es iekliedzos.

''Labi, nebrauc!'',mamma noteica un smagi nopūtās.

''Paldies, paldies , paldies!Jūs esat labākie!'',es noteicu un apskāvu savus vecākus.

''Mums ir jābrauc. Eņģelīt, Tu tikai nedari muļķības un uzvedies kārtīgi! Es zinu Tevi! Mēs centīsimies būt atpakaļ pēc iespējas ātrāk,lai Tev te nav vienai jāgarlaikojas'',teica mamma.

''Nedarīšu! Es jūs mīlu!'',iesaucos.

''Mēs Tevi arī mīlam,enģel!'' noteica mamma un tētis, un izgāja pa mājas durvīm.

  Viņi man meloja,viņi neatgriezās. Ja vien es būtu zinājusi,ka tā ir pēdējā reize,kad redzēšu viņus veselus un laimīgus,dzīvus.

  Stundu pēc izbraukšanas es sāku justies slikti. Bija tāda sajūta,it kā kāds ar nazi vilktu pāri manai dvēselei. Sajūta nebija patīkama,bet es nevēlējos uztraukt vecākus, tādēļ nolēmu nezvanīt. Un tad es saņēmu zvanu, zvanu, kas mainīja visu manu pasauli. Tā bija mana tante. No sākuma domāju,ka tas ir parasts zvans,kaut kas par vecāku kavēšanu vai tā,viņa vienmēr atrod iemeslu,lai man pārmestu ,bet,teiksim tā,...es rūgti maldījos.

Brīdī,kad pacēlu es dzirdēju, kā tante histēriski raud. Viņas balss drebēja un no sākuma viss,ko varēju saprast bija ''Tu esi vainīga! Tu tikai problēmas sagādā!'' Es nesapratu par ko viņa runā,tā dēļ pajautāju vai viņa nevar paskaidrot. Šausmas,es reizēm vēlos,kaut nebūtu to jautājusi.

''Tu sīkā slepkava! Maikls! Šarlote! A-avārija!Viņi cieta avārijā! Mans Maikliņš ir miris! Dzirdi,miris! Tu viņus nogalināji! Es viņiem teicu,ka Tu tikai problēmas sagādā,bet nē, viņi Tevi tik ļoti mīlēja! Tu nogalināji savus vecakus! Dzirdi?NOGALINĀJI!''

Zvans beidzās.

Tukšums.

Tumsa.

  Tukšums! Viens vienīgs tukšums. Nekas vairs no tā dzīvespriecīgā bērna,kas visu redz tikai gaišos toņos,nekas vairs no tā nebija palicis. Ģimene, tā ideāla ģimene, par kuru citi sapņoja, vairs nebija. Nekā vairs nebija. Tikai sāpes,nežēlīgas sāpes. Liktenis kā ar nazi iedūra man krūtīs un izvilka visu,visu kas manī bija-sirdi,dvēseli,dzīvesprieku,visu. Tas brutāli, nežēlīgi ,bez nekādas žēlsirdības izspieda visas manas gaišās un trauslās dvēseles paliekas. Nu es kļuvu par parastu ķermeni,ķermeni bez dvēseles, ķermeni, kura sirds ir tikai kā dzīvības uzturēšanās avots. 

  Pēkšņi manā galvā pazibēja visas ideālās atmiņas. Smiekli, prieks, laimīgie brīži, tas viss bija manā acu priekšā, vajadzēja tikai pastiepties, aizsniegt savu laimi, bet kā es centos to izdarīt... iestājās tumsa,tumsa sirdī, tumsa manā prātā, tumsa apkārt. Asaras,kas dzirdot Lūcijas vārdus sāka nākt kā ar straumēm, pārstāja tecēt. Es kļuvu bezjūtīga. Manī vairs nebija nekā, es biju viena. Viena uz šīs nolādētās pasaules. Nē,man bija tumsa. Tumsa mūs nekad neatstāt. Pat visspožākajā gaismā katram ķermenim ir sava ēna. Tikai mana ēna nestāvēja aiz manis, tā bija manī,tā pārņēma mani. Nu manī mita aukstums,tumsa un sāpes, nežēlīgas sāpes. Es vairs nevēlējos eksistēt, tam nebija jēgas ,nekam vairs nebija jēgas.