Darkness Follow Us

2.

*Klāva skatpunkts*

''Tātad,jaunieši,iepazīstaties!Šis jaunais cilvēks ir Klāvs Veils!''

Es uz brīdi pacēlu galvu,pamāju un uzsmaidīju. Tikai uz brīdi,jo nākamajā mans skatiens atkal bija vērsts uz zemi. Es nevēlējos šeit atrasties. Atrašanās šeit nozīmēja jaunu dzīves sākumu ,un acīm redzot,mani vecāki to iedomājās bez Markusa. Es atkal vēlējos kliegt, bet sapratu ,ka šeit es to noteikti nedrīkstu darīt...

''Klāv,domāju,ka būtu jauki, ja Tu mums pastāstītu kaut ko par sevi.''

Saprazdams,ka no tā neizlocīšos,es sāku negribīgi stāstīt:''Kā jau jūs sapratāt,mani sauc...Klāvs.Umm...Es ar saviem vecākiem un vecāko brāli pārvācāmies uz šejieni,jo ...vecāki uzskatīja...ka...tā būtu labāk brālim. Nedomāju,ka būtu kāda jēga stāstīt skolu ,kurā es iepriekš es mācījos,jo šaubos ,ka kāds no jums to zinās...''

Manu sakāmo pārtrauca kāda sarkastiska,nepatīkama meitenes balss:''Tātad Tu mūs uzskati par pārāk stulbiem,lai zinātu kādu vietu?''

No otra klases gala izskanēja:''Margarit, gan jau ka tā ir kaut kāda kūts! Kā tad mēs kaut ko tik zemu varam zināt...Nu vienīgi...Sāra gan varētu!''

''Meitenes!Pietiek!'' : skolotāja viņas pārtrauca

''Tā,izskatās,ka mums ir tikai viena brīva vieta,kur sēdēt.''

No klases izskanēja:''Divi sūdi blakām!Cik romantiski!''

Es pacēlu acis,lai redzētu kur būs mana vieta. Tas bija pats pēdējais sols pie loga kurā vienā pusē sēdēja kāda meitene,kas vēroja skatu pa logu. Es nezinu kādēļ,bet viņa likās kaut kur redzēta.

''Sāriņ,dārgumiņ,pacel lūdzu savas actiņas uz manu pusi'' ,skolotāja teica un meitene negribīgi nopūtās un pacēla galvu.

''Jūs beidzot atdosiet manu grāmatu?,meitene neapmierinātā balsī teica. Šī balss!Šī seja! Es esmu to kaut kur redzējis...

''Labi,tikai lūdzu esi tik pieklājīga un nelasi kamēr es kaut ko stāstu.Tas tiešām nav skaisti!'',Skolotāja mēģināja pieklājīg teikt. Saku ''' mēģināja'' tāpēc,ka viņas tonis neizklausījās diez ko laipns.

''Klāviņ,dārgumiņ,ej sēdies un esi tik laipns,aiznes tai jaunajai dāmai viņas grāmatu.'',skolotāja noteica un iedeva man grāmatu ,ko cik noprotu, lasīja šī meitene.

Es paņēmu grāmatu un gāju uz savu vietu ,pa ceļam vērojot šo kaut kādā veidā pazīstamo seju. Piegājis pie sola es noliku grāmatu meitenei priekšā un apsēdos. No meitenes lūpām izskanēja kluss'' Paldies!'' un viņas acis automātiski iemirdzējās.Turpmākā stunda pagāja skolotājai stāstot kaut ko par šo mācību gadu un tādā garā.

  Beidzās stunda un mēs visi varējām doties mājās. Visi jau bija izskrējuši no klases, vienīgi meitene ,kas sēdēja man blakus turpināja lasīt savu grāmatu. Viņa laikam nepamanīja,ka stunda jau ir beigusies,tādēļ es noteicu:''Izskatās,ka grāmata patiesi ir interesanta,bet ir laiks doties mājās.'' Meitene to sadzirdēja un pacēla galvu uz manu pusi. Viņas vaigi nosarka . Sapratusi to meitene ātri paķēra grāmatu un nervozi centās to ielikt somā.

''Tevi sauc Klāvs?'',meitene kautrīgā balsī jautāja.

''Jā, un cik sapratu ,Tu esi Sāra?'',jautāju pretī.

''Tā nu laikam sanāk''meitene mazliet kautrīgi pasmējās.

Iestājās klusums,bet tas nebija uz ilgu laiku.

''Tavam brālim ir labāk?',meitene vēl joprojām kautrīgi jautāja. Šis jautājums izsita mani no ''sliedēm''.

''Kā Tu zini par manu brāli?'', es nesaprašanā jautāju.

''Piedod,man laikam nevajadzēja Tev to jautāt.''meitene kautrīgi noteica un jau grasījās doties prom. Un tad es sapratu visu. Meitene no pieturas. Meitene no pieturas mācījās manā jaunajā klasē un vēl labāk, viņa atradās man blakus.

''Es esmu Tevi saticis pieturā!''

  Meitene jau atradās pie durvīm,bet dzirdējusi manu teikto apstājās un apgriezās uz manu pusi.''Jā'',viņa kautrīgi nočukstēja un viņas vaigi atkal nosarka.Es  piegāju pie viņas tuvāk . Ar katru manu soli viņas vaigi palika arvien sārtāki ,kas viņas daiļo sejiņu padarīja vēl skaistāku.

''Viņš vēl joprojām nav pamodies,bet ārsti saka,ka situācija nedaudz uzlabojas.''Es atrodamies nu jau mazāk,kā soļa attālumā klusā balsī noteicu.

''Man ...pr..prieks....Un..k..ko...Tavi....vecāki?'', meitene kautrīgi jautāja kamēr viņas vaigi palika vēl sārtāki.

''Neko.Es pierunāju viņus ļaut viņam vēl ārstēties...''

''Tu nepadevies...''

''Tu teici,lai to nedaru...tādēļ pat neuzdrošinājos to darīt.'',es klusi atbildēju.

''Jām.'',meitene kautrīgi abas rokas sakrustoja sev priekšā turot somu aiz tām.''Mums laikam ir jāiet...'',viņa turpināja.

''Laikam gan.''

 Tā kā ceļš meitenei,tas ir, Sārai ,līdz mājām bija gandrīz vai tāds pats,kā man,mēs nolēmām doties kopā. No sākuma Sāra turpināja būt kautrīga, bet ar katru soli viņa ''atvērās'' un kļuva par to pašu drosmīgo meiteni, kura piegāja pie manis pieturā. Mēs visu ceļu pavadījām runājot par klasi,skolotājiem un mūsu hobijiem. Viņa man pastāstīja to,ka klasē ir daudz riebīgu cilvēku,tā dēļ man jau labāk būtu uzreiz iemācīties kā ignorēt viņu asos komentārus. Vienkāršāk sakot, es sapratu,ka nebūšu viens šajā klasē,man būs viņa un pēc viņas toņa nopratu,ka viņa domā to pašu.

''Es domāju,ka mums kādu dienu vajadzēs kopā aizbraukt pie mana brāļa. Tomēr pateicoties Tev es nepadevos un turpināju cīnīties par viņu. Nu protams,ja Tu to nevēlies,mēs varam to nedarīt'',es ierosināju.

''Ar lielāko prieku braukšu līdz!'',meitene priecīgā balsī noteica un viņas acis atkal iemirdzējās.

  Vērojot to,kā viņu iepriecina parastas lietas un klausoties ko viņa stāsta par tām ,es nespēju saskatīt nevienu iemeslu kādēļ klasesbiedri varētu viņu ienīst. Viņa ir burvīga. Gan iekšēji,gan ārēji. Man ienāca prātā ideja,var būt viņiem vienkārši skauž,bet šo ideju es ļoti ātri atmetu,jo tas taču ir šausmīgi riebīgs un muļķīgs iemesls ienīst kādu.

  Lai arī cik ļoti es to negribētu,pienāca brīdis,kad mums bija jāatvadās. Sāra mani cieši apskāva,novēlēja jauku dienu un noteica,ka mēs taču vēl tiksimies.

  Sagaidījis autobusu,es atbraucu uz slimnīcu.Sasveicinājos ar ārstiem,kas gāja man garām un gāju uz Markusa palātu. Lai arī ir smagi redzēt viņu tādā stāvoklī, es labprāt viņu apciemoju. Viņš vienmēr ir mani uzklausījis un šī situācija to nemaina. Katru reizi,kad es apciemoju Markusu ,es viņam stāstu visu ,kas pa šo laiku ir noticis. Viņš taču, kaut vai atrodoties komā, ir pelnījis uzzināt jaunumus, vai ne? Tā nu es viņam sāku stāstīt visu ,kas šodien notika. Domāju ,ka viņš būtu laimīgs zinot ,ka meitene, kuru es satiku pieturā,meitene ,kura man palīdzēja nezaudēt cerību mācās tagad manā skolā.

  Es pat nepamanīju kā laiks skrēja. Attapos brīdī,kad pulkstenis bija jau pāri desmitiem. Sapratis to, ka laikam ir jādodas ,es atvadījos no brāļa,paņēmu somu un devos uz māju. Izgājis no slimnīcas teritorijas es atviegloti nopūtos. Varbūt šī diena nemaz nebija tik slikta ,kādu es to no rīta iedomājos. Varbūt tomēr nebija slikti pārvākties šeit.