Darkness Follow Us

11.

''Jā, laikam jau, ka bija gan'', es noteicu un vēroju durvis pie kurām tik tikko vēl stāvēja blondais puisis. Atzīstu, ka puisis patiešām izskatījās ļoti labi. Viņa balinātie mati un zilās acis viņu patiešām padarīja apburošu, bet manās acīs viņš ne tuvu nebija tik glīts un piemīlīgs kā Klāvs. To nodomājot es iesitu sev ar grāmatu pa galvu un domās uz sevi kliedzu:''Sāra Ramiella! Nē!''

''Kas tad nu noticis, bērns, ka sitam pa savu gudro galvu?'' Gudrā? Tiešām? Es tikko savu labāko draugu nosaucu par apburošu un pat MAN nelikās, ka es to domāju draudzīgā ziņā.

''Iedomājos kaut ko muļķīgu. '', es atbildēju.

''Vai tad tāpēc ir sev jāsit?'', večuks jautāja un aicināja mani uz savu darbinieku istabiņu.

''Nu, tas bija EXTRA muļķīgi. Tāpēc, jā, ir!'', es teicu kamēr večuks lēja puķainajās tasītēs tēju.

''Nu kā teiksi. Labāk pastāsti man ko pa šo laiku sadarīji. Tava kompānija mums pietrūka.'', večuks runāja un es sāku justies slikti, ka visu šo laiku biju pavadījusi ar Klāvu.

''Es diezgan daudz laika pavadīju ar savu jauno... klasesbiedru'', es atbildēju.

''Ak tad samainīji mūs? Ceru, ka puisis vismaz ir simpātisks, lai gan, galvenais jau ir tas kāda ir cilvēka sirds...'', večuks sacīja un iesmējās.

''Beidz! Es tā pat mīlu savu laiku pavadīt šeit un ne pret ko nemainītu to'', es sacīju un uzsmaidīju.

''Zinu jau zinu, bet man prieks, ka Tev ir arī kāds Tava vecuma draugs'',večuks sacīja un mēs sākām malkot tēju, ''Tu esi tik jauka, skaista un labsirdīga meitene, un esi pelnījusi mazliet izklaidēties nevis tikai tupēt ar mums mazā istabiņā, pilnā ar grāmatām, un filozofēt ar 70 gadus vecu pāķi par dzīvi. Tu vēl esi jauna, Tev ir jāizbauda tas!''

''Bet man ir labi tā pat'', es sacīju.

''Ticu, bērns, ticu, bet kā jau teicu, Tu vēl esi jauna, Tev ir jāizbauda dzīve pirms Tu neattopies astoņdesmit gadu vecumā, sēžot, adot un domājot, ko dara Tavi nu jau pieaugušie mazbērni.''

Tā nu mēs sēdējām, dzērām tēju un runājām, līdz brīdim, kad man bija laiks doties mājās.

Atnākusi mājās es ātri sasveicinājos ar Brigitu un devos uz savu istabu. Steigā paņēmu šortus un kreklu, kas man bija par lielu, tādēļ tas, iespējams, atklāja pārāk daudz, bet man nebija doma to pārvilkt, jo es zināju, ka tāpat neviens to neredzēs. Izslēdzu galveno istabas "lustru", ieslēdzu naktslampiņu un kā mazs bērns iekritu gultā. Bija patīkami beidzot gulēt uz kaut kā mīksta. Atcerieties, kā teicu, ka neviens manu kreklu neredzēs? Mana teorija izrādījās maldīga. Es jau sāku apsvērt ideju par lasīšanu, bet tad pēēkšņi pienāca video zvans no Klāva. Aizmirstot par kreklu un kādu reakciju tas varētu radīt, es pacēlu.

''Čau, eņ...ģel'', Klāvs sacīja un pārāk uzkrītoši norija siekalas. Puisis sēdēja autobusā un pēc acīm varēja redzēt,ka puisis ir diezgan noguris.(Un Tu jau domāji, ka viņš būs kaut ko salietojies,ja?:D )

Es:''Čau, čau, Lucifer.'', es atbildēju un iesmējos.

Klāvs: ''Kādā sakarā Lucifers?''

Es:''A vot! Man ir arī savi noslēpumi.

Klāvs:''Zinu, bet kādu dienu tos visus es atklāšu.'' To sakot Klāvs piemiedza ar aci.

Klāvs:'' Vispār, labi izskaties''

Es:'' Es vienmēr labi izskatos'', es sacīju ar maza sarkasma piegaršu, jo nekad nebiju uzskatījusi sevi par skaistu.

Klāvs:'' Piekrītu.'' Es melotu, ja teiktu, ka pēc šī komentāra nenosarku. Man palika mazliet neērti, tāpēc nolēmu nomainīt tēmu.

Es: Kā Tev šodien gāja?''

Klāvs: Diezgan labi. Pastaipīju Lūkasa mēbeles, parunāju ar viņa tēvu, satiku Markusu... Biju jau aizmirsis, cik šie cilvēki spēj būt kaitinoši.''

Es:'' Kāds var būt kaitinošāks par Tevi?''

Klāvs:'' Neiespējami!''

Es:'' Tieši tā!''

''Bet Tu vienalga mani šādu mīli'', Klāvs sacīja un kā mazs bērns parādīja mēli. Viņš pat nenojauta cik daudz patiesības bija tajā, ko pateica.

Es:Pffffff!....Nē! Es Tevi ienīstu!'', es sacīju un atderināju puisi, parādot mēli.

''Klāvs pielika roku pie sirds un cenšoties izspiest kādu asaru, sacīja: '' Pirmo reizi kāds ir tā salauzis manu sirdi.''

Es:'' Tev nav sirds, ko salauzt.''

Klāvs:'' Tieši tā! Tu man viņu atņēmi!'', Es nosarku.

Es:'' Piedod, esmu kanibāle. Tava sirds izskatījās ļoti garšīga.''

Klāvs:'' Nē nu vispār...Labi, p*h*j ar šo visu...Kā Tev mani bērnības draugi? Nenobiedēja?

Es: Pie tā būs jāpierod, bet man viņi patīk.''

Mēs vēl kādu laiku parunājām, līdz sapratām, ka nogurums ir pārāk liels lai turpinātu iesākto sarunu. Tā nu es noliku telefonu, aizvēru acis un iegrimu dziļā miegā, no kura , pēc tik daudziem gadiem, tiešām gribēju pamosties.

Mani pamodināja maigi klauvējieni pie durvīm. Brigita zināja, ka manā privātajā telpā bez brīdināšanas nedrīkst ienākt.

''Vari ienākt!'', es iesaucos un nožāvājos.

''Labrīt, eņģel'', Brigita ienāca un apsēdās uz gultas.

''Labrīt'', es noņurdēju, ''Ko Tu gribēji?''

''Man šodien ir brīvs. Biju domājusi pastaigāt pa veikaliem. Ir izbeigušies pāris tīrīšanas līdzekļi, apģērbs jau ir novalkāts un es neatceros, kad pēdējo reizi būtu gājusi patērēties. Tev nevajag atvest kaut ko? Varbūt nevēlies nākt līdz?'', Brigita jautāja.

''Nē, nevajag gan. Ej izklaidējies. Varbūt paņem līdz kādu kolēģi. Tu esi pelnījusi atpūtu.'', es teicu un pasmaidīju. Brigita vienmēr strādāja, tāpēc domāju, ka viņa ir pelnījusi kādu dienu, kurā vienkārši atpūsties no pilnīgi visa.

''Ak, nu labi...'', Brigita sacīja un apskāva mani'', bet ja Tev kaut ko vajag, droši zvani.''

''Labi, bet Tu izklaidējies!'', es teicu un atbildēju apskāvienam. Brigita vēlreiz uzsmaidīja un mierīgā solī devās uz durvju pusi. Esot pie durvīm viņa vēlreiz mani aplūkoja, veltīja gaisa skūpstu un maigi aiz sevis aizvēra durvis. Vēl kādu laiciņu nogulējusi gultā izdomāju, ka varētu mazliet pārkārtot istabu. Dzīvojot bez draugiem es biju iemācījusies kā jebkurā brīdī atrast kaut ko, ko darīt. Tāda lieta, kā bezdarbība mani mocīja reti, un pat tad tā neuzkavējās ilgi.

Kārtojot rakstāmgaldu mans skatiens pievērsās mazajam, apzīmētajam galda kalendāriņam. Līdz Ziemassvētkiem bija palikusi tikai nedēļa.

Es tik tikko biju pabeigusi kārtot istabu, kad pēkšņi piezvanīja Melisa. Sākumā domāju kā meitene dabūja manu numuru, bet tad atcerējos, ka mēs taču piektdienas vakarā apmainījāmies ar tiem.